Grundtvig darbnīcā attīsta jaunu tūrisma veidu – arheoloģiju nespeciālistiem

14.11.2013

Ķemeru nacionālajā parkā, kādreizējās mežsarga mājas „Liepmeži” vietā 2013. gada jūnijā norisinājās Grundtvig darbnīca, kuras ietvaros ārvalstu dalībnieki  praktiski apguva  kultūrvēsturiskā mantojuma arheoloģiskās izpētes pamatus, sasaistot arheoloģiju ar vēsturisku faktu, dokumentu, kā arī vietējo nostāstu un leģendu izpēti.

Darbnīcas organizatore LĪGA PUTNIŅA:

„Projekta īstenošana mums bija fantastiska pieredze – daudz kam esam izgājuši cauri un tagad jūtamies daudz stiprāki un drošāki par sevi. Šāda mēroga pieaugušo izglītības projekts mums bija pirmais, bet noteikti ne pēdējais. Ar  dalībniekiem un partneriem esam izrunājuši daudz svarīgas lietas  un noskaidrojuši, kādas intereses un problēmas ir citās valstīs un tās plānojam risināt turpmākajos projektos.”

Arheoloģiskie izrakumi nav tikai zinātnes joma

Grundtvig darbnīcu mērķis ir dot iespēju pieaugušajiem izglītojamiem piedalīties mācību pasākumos un semināros, kas notiek kādā Mūžizglītības programmas dalībvalstī. Darbnīca „Kultūrvēsturiskā mantojuma arheoloģiskās izpētes metodes un interpretācijas pamati” bija viena no četrām Grundtvig darbnīcām, kas notika Latvijā.

Raksturojot projekta ideju – vietas izpēti, veicot arheoloģiskos izrakumus, projekta īstenotāji stāsta, ka šādu integrētu pieeju var izmantot jebkurā mazā apdzīvotā vietā, lai paplašinātu izpratni par vēsturisku notikumu norisi konkrētajā teritorijā un veicinātu uz faktiem balstītas vietējās identitātes  rašanos.

„Darbnīcas ideja bija parādīt, ka arheoloģiskie izrakumi nebūt nav tikai specifiska zinātnes joma, bet tā ir pieejama jebkuram interesentam jebkurā pasaules malā. Kultūrvēsturiskā mantojuma arheoloģiskā izpēte ir interesants process, jo tas ir saistīts ar vietējo leģendu un vietas vēstures pētniecību. Mūsu uzņēmums SIA „Ķemeru takas” nodarbojas ar tūrismu un viens no mūsu gidiem ir liels vēstures entuziasts – viņš zin dažādas senas leģendas un ieteica mums izpētīt vietu, kur agrāk atradusies mežsarga māja „Liepmeži”. Arhīvos meklējām visu pieejamo informāciju, no vēstures viedokļa izskaitļojām, kur atrodas Jūrmalas pilsētas kapi, kur – Ķemeru kapi, kur pāri gājusi frontes līnija, līdz atradām vietu, kur varētu atrasties senā mežsarga māja. Dabas aizsardzības pārvalde mūsu idejai noticēja un atvēlēja mums šo zemes gabalu. Pirms projekta sākuma zemes gabala sagatavošanā ieguldījām lielu darbu – aizaugušo un pamesto vietu tīrījām un kopām, lai to sagatavotu arheoloģisko izrakumu veikšanai. Ideja realizējas lieliski – darbnīcas ietvaros mēs mācījāmies izprast vietējās leģendas, veicām arheoloģiskos izrakumus un apguvām atradumu interpretāciju. Dalībnieki bija iedvesmoti – daži, aizbraucot atpakaļ uz savām mājām, paši organizē līdzīgas aktivitātes – pēta sava ciema vēsturi un veic arheoloģiskos izrakumus,” stāsta Līga Putniņa.

Organizējot darbnīcu, svarīgi izvirzīt precīzus dalībnieku atlases nosacījumus

Grundtvig darbnīcā piedalījās četrpadsmit dalībnieki no sešām valstīm – Čehijas, Turcijas, Polijas, Igaunijas, Rumānijas un Spānijas. Dalībnieki veidojuši labu komandu – nebija nedz grupēšanās, nedz konflikti un komanda bija kolorīta: jaunākajai dalībniecei –  arheoloģijas studentei no Spānijas – bija 19 gadi, bet skolotājai no Čehijas – 47 gadi. Projekta īstenotāji stāsta, ka daudz laika veltījuši dalībnieku atlases kritēriju izstrādei un uzsver, ka tieši anketas izstrādāšana ir nopietnākais un svarīgākais solis, lai atlasītu cilvēkus, ar kuriem kopā būs interesanti un varēs sasniegt projekta mērķi.

Viens no svarīgākajiem anketas jautājumiem, kas ātri atsijājis neatbilstošos kandidātus, bija – kā cilvēks sevi vērtē savas vietējās vēstures apstākļos un kontekstā – ko viņš ir darījis vai dara, lai iekļautos sava ciemata vai pilsētas dzīvē. Cits svarīgs jautājums bija  – motivācija dalībai darbnīcā. Piemēram, ģeogrāfijas skolotāja no Čehijas vēlējās iemācīties kaut ko jaunu, ko varētu kopā ar saviem skolēniem darīt praktiskajās nodarbībās. Spāņu meitene bija beigusi arheoloģijas studijas, bet vēl nebija atradusi darbu, jo viņai nebija nekādas praktiskās pieredzes arheoloģijā. Tagad viņa ir atgriezusies dzimtenē, atradusi darbu un ar labu vārdu piemin Latviju. Savukārt, dalībnieki no neliela Rumānijas ciematiņa kopā darbojās ciema aktīvistu pulciņā un viņu mērķis ir izveidot ciematā muzeju. Līdz ar to  – viņiem bija svarīgas zināšanas, kā aprakstīt un reģistrēt arheoloģiskos atradumus pirms ievietošanas muzejā.

Izveido jaunu tūrisma produktu  – netradicionālo arheoloģiju

„Ķemeru takas” organizētā darbnīca ir veiksmīgs piemērs, kā sasaistīt pieaugušo neformālo izglītību ar jauna veida tūrisma piedāvājuma izstrādi, jo pēc darbnīcas noslēguma, arheoloģiskais tūrisms nespeciālistiem profesionāļu vadībā ir izveidojies par savdabīgu tūrisma produktu.

Darbnīcas ietvaros arheoloģiskie izrakumi un teorētiskās nodarbības par kultūrvēsturiskā mantojuma izpēti un arheoloģiskās izpētes procesu tika papildināti ar virkni citu aktivitāšu, kas labi iekļāvās projekta vienojošajā vietas, vides un kultūrvēstures izpētes kontekstā. Dalībnieki devās velo ekskursijā pa Ķemeru apkaimi, apmeklēja atsevišķus, tolaik vēl nepabeigtos, Ķemeru nacionālā parka infrastruktūras objektus– Lielā tīreļa laipu un Kaņiera pilskalnu, paviesojās Tukumā un Rīgā, kur apmeklēja arī Brīvdabas muzeju.

Īpaši spilgtu iespaidu dalībniekiem atstāja ekskursija Jūrmalā un daudzi izlēma kūrortpilsētā pavadīt visu brīvo dienu. Stāsta Līga Putniņa: „Kad visas aktivitātes salikām kopā un aprēķinājām projekta īstenošanas izmaksas, sapratām, ka šāds tūrisma piedāvājums pilnībā spēj konkurēt ar citiem – vai tas būtu ceļojums uz Kipru vai Grieķiju. Līdz ar to, šobrīd mēs šo tūrisma produktu esam sev pozicionējuši un strādājam ar tūrisma aģentūrām, kas potenciālajiem tūristiem piedāvā jaunu kūri – netradicionālo arheoloģiju un Latvijas iepazīšanu caur arheoloģijas, kultūrvēstures un leģendu izpētes prizmu. Gaidām, kad nokomplektēsies pirmās grupas!”

Lai sadarbotos ar valsts institūcijām, acīs vajag dzirkstelīti

Tā kā darbnīcas aktivitātes bija visai specifiskas, tās īstenotāji guvuši labu pieredzi, sadarbojoties ar valsts un pašvaldības iestādēm un vēstniecībām. Projekta ietvaros, darbnīcu ar savu ierašanos pagodināja pat Ārkārtas un pilnvarotais Polijas Republikas vēstnieks Latvijas Republikā Ježijs Mareks Novakovskis.

Analizējot projekta plānošanu un realizāciju, projekta īstenotāji ir optimistiski un citiem projektu īstenotājiem iesaka – vienkārši nebaidīties:  „Vajag tikai strādāt! Arī valsts un pašvaldības iestrādēs strādā atvērti cilvēki – ja pie viņiem nāk ar ideju un dzirkstelīti acīs, tad birokrātiskie šķēršļi nemaz tik traki nav.  Mums sadarbība ar institūcijām notika visu tā forši sarunājot, jo viņi saprata, ka pasākums ir interesants. Piemēram, ar Dabas aizsardzības pārvaldi – gājām, runājām, viņi mums noticēja, vienojāmies, ka viņi mums ļauj veikt izrakumus, bet mēs veselu gadu šo zemes gabalu apsaimniekojam.  Līdzīgi arī ar pašvaldībām, tūrisma informācijas centriem un pat Valsts robežsardze, kas palīdzēja dalībniekiem no Turcijas iekļūt Latvijā, neskatoties uz sākotnēji nepareizi noformētiem dokumentiem. Tā labā pieredze ir tāda, ka mēs nekad ne pie viena negājām ar pastieptu roku, bet uzreiz teicām, ko mēs vēlamies un ko sniegsim pretī. Un neprasījām daudz – daudzi palīdzēja ar idejām, prezentāciju materiāliem, reklāmu. Mēs stāstījām pavisam vienkāršu ideju – cilvēki mīļie, šī ir iespēja mums visiem kopā parādīt sevi, savu novadu un aizvest ārzemju partnerus prom ar pozitīvām atmiņām un emocijām. Visi darbnīcas dalībnieki bija Latvijā pirmo reizi, un tas iespaids, atmiņas un skati, ko viņi aizved mājā, tas aiziet tālāk – draugiem, radiem, kaimiņiem. Un viņi pēc tam domā – Latvijā gan ir forši, uz turieni es iesaku aizbraukt! Tā ir tā mutvārdu reklāma, kas strādā vislabāk!”