Pieredzes izglītība kā metode komandas veidošanai

09.01.2015

Iesaistoties un realizējot projektu “Via Experientia”, Unas Dreiblates mērķis bija paaugstināt profesionalitāti pieredzes izglītībā un personiski augt. 

Ikdienā Una strādā aktīvā tūrisma centrā "Eži" par pieredzes izglītības treneri. Nesen iesaistījusies arī jaunā projektā, organizējot darbu Cēsu Jaunajā sākumskolā, kur bērnus māca, izmantojot alternatīvas izglītības metodes.


Kā skanētu “Via Experientia”, ja vajadzētu projekta nosaukumu latviskot?

“Via Experientia” ir starptautisks nosaukums, kuru latviskot pat nebūtu korekti. Tas nav tikai šī konkrētā Grundtvig profesionālās pilnveides projekta nosaukums, tā ir ideja, izglītības virziens, kas pamazām ienāk  arī Latvijā līdztekus tradicionālajām izglītošanās formām. Cilvēki, kas  interesējas par pieredzes izglītību, tās teoriju, praktiskajiem treniņiem, ar Via Experientia saprot to, ka līdzīga nosaukuma interneta vietnē vai kādos citos materiālos, būs pieejama viņiem nepieciešamā informācija. 

Pieredzes izglītība ir daudzpusīga, un dažādus instrumentus ir gatavi izmantot arī treneri, kuri strādā ar vienu klientu, grupu vai plašāku kolektīvu. Uzskatu, ka pieredzes izglītība ir mūža izglītība, kuru var izmantot ikviens, bet, ja tam pievēršas profesionāli, tad treneri tālākizglītojas regulāri. Citādi nav iespējams pilnvērtīgi, profesionāli strādāt. Lietoju salīdzinājumu: ja skolēnam ir 5 mācību grāmatas, tad konkrētajā stundā viņam jāpaņem tā, kas atnesīs visvairāk informācijas, skaidrojumu, liks uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tāpat strādā treneri, kas uzklausa vienu klientu vai klientu grupu.  Treneri galvenokārt pieredzes izglītību izmanto, lai risinātu problēmas saskarsmē, savstarpējā komunikācijā, kad jāšķetina konfliktsituācija.

 
Ko apguvāt desmit dienu laikā, kad īstenojāt projektu, mācoties Lietuvā?

Lietuvā skaidroja pašus pieredzes izglītības pamatus: apkopojām teorijas, fiksējām to atšķirības, analizējām definīcijas. Šis kurss mani patīkami pārsteidza, jo, lai arī jau vairākus gadus darbojos praktiski, bija vērtīgi papildināt zināšanas arī psiholoģijā, no jauna izprast pieredzes izglītības pamatus. Lietuvā kursos satikās cilvēki, kas strādā, piemēram, parastās vispārizglītojošās skolās, augstskolās un tādi, kuri vēlas paplašināt redzesloku, izzinot jaunu pieeju izglītībai vai jau gadiem ir treneri, bet izvēlas tālākizglītības ceļu, piedalās pieredzes apmaiņā.

 
Ja nezinātājam vienkāršoti skaidrot, kas ir pieredzes izglītība?

Tas ir izglītības veids, kas cilvēkā veicina tā sauktās mīkstās (soft) kompetences: uzvedības veida analīzi, uzskatu, attieksmes maiņu. Attīsta komunikatīvās spējas, veicina savstarpējo saskarsmi, sadarbību.  Mācības nav teorija, lekcijas vien, bet praktiski treniņi, analīze, meklējot dažādus risinājumus, līdz kuriem jānonāk pašiem nodarbību dalībniekiem.  Tajā pašā laikā treneris uzmanību fokusē tieši uz attīstāmajām tēmām, lai veicinātu, piemēram komandas vai grupas sadarbību. Būtiski: iniciatīvai jānāk no tā, kas vēlas mācīties.

Latvijā šo metodi vairāk izmanto nodarbībām brīvdabā, bet Eiropā ir pieredze, ka mācību procesā var iekļaut vides izziņas, teātra, geštaltpsiholoģijas nodarbības. Tāda sevis un citu izzināšana, izmantojot pieredzes izglītības trenera kompetenci.  

 
Kā projekta ietvaros notika izglītošanās?

Lietuvā satikās tie, kas bija, vai vēlējās būt pieredzes izglītības treneri. Kopā bijām 17 dalībnieki no ļoti dažādām valstīm - Baltijas reģiona, Dienvideiropas.

Manis īstenotā projekta laikā, desmit dienu ilgās mācības bija sadalītas trīs daļās: teorijas apgūšana, grupu nodarbības, bet pēdējās dienās jau trenera darbs, izspēlējot dažādas situācijas, risinājumus meklējot paša spēkiem, izmantojot nule kā iemācīto.

Projektam bija arī turpinājums. Nolēmu to izmantot, tērējot savus līdzekļus. Tikos ar kolēģiem arī darba grupās un noslēguma konferencē Latvijā, kā arī treniņos Itālijā, lai papildinātu profesionālo varēšanu. Tur treniņiem tika izmantotas ļoti nopietnas situācijas no darba dzīves un piemēri, kas jāanalizē. Liels projekta ieguvums kopumā ir satiktie cilvēki, kam ļoti atšķirīga praktiskā darba pieredze.


Kur projekta laikā iegūtās zināšanas, pieredze, metodes tiek izmantotas praktiski Jūsu darbā?

Nezinu, vai visā Latvijā, bet, ja runa ir par aktīvu dzīvesveidu, vides tūrismu Vidzemē, tad jāpiemin aktīvā tūrisma centru “Eži”. Pārgājiena laikā var trenēt saliedētību, un šādas grupu saliedēšanas programmas izstrādājam. Taču ir attīstīts atzars, kurā nodarbināti profesionāļi nodrošina nopietnas pilnveides programmas individuālajiem un korporatīvajiem klientiem.

Klasiski kolektīvi saliedēšanās akcijai izvēlas laivu braucienu, pasēdēšanu pirtī, velotūri, bet, mēs vēlamies, lai šo platformu izmanto dziļāk. Attieksme, uzvedība, ikdienas komunikācija pēc trīs stundu aktīvas atpūtas nemainās. Man patīk strādāt dziļāk, izmantojot psiholoģijas, pašizziņas, motivējošās programmas. Šādi darbojoties, lieku lietā arī Lietuvā realizētā projekta “Via Experientia” pieredzi.

Sarunas sākumā pieminēju, ka sadarbojos ar Cēsu Jauno sākumskolu. Šī skola ir arī fiziski jauna. Pērn bija tās pirmais mācību gads. Iesākumā strādājām kopā: skolotāji, direktore, vecāki, audzēkņi, lai saliedētu komandu, kolektīvu, lai būtu izpratne, kā izrunāt visu nezināmo. Tagad ir centieni pieredzes izglītības metodes integrēt arī izglītības sistēmā, lai līdztekus klasiskajām iespējām un dzirdētākajām alternatīvām, nāk klāt arī pieredzes izglītība kā bērnus un pieaugušos attīstoša metode.