Es Eiropas mākslas telpā

02.11.2010

Pagājušajā gadā mēs ar manu skolasbiedreni Amandu guvām iespēju piedalīties Leonardo da Vinci „Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas jauno mākslinieku profesionālo kompetenču pilnveide Eiropas mākslas telpā" mobilitātes projektā un mēnesi mācīties Tartu Mākslas skolā.

Šī bija pirmā ārzemju mobilitātes programma, kurā piedalījos, kā arī pirmo reizi tik ilgi uzturējos undzīvoju ārzemēs, tāpēc sākumā biju ne tikai priecīga par gaidāmo braucienu, bet arī nedaudz satraukta par to, kā tas viss būs. Manas raizes, protams, bija veltīgas, un šis brauciens bija ļoti laba iespēja gūt fantastisku pieredzi.

Tāpēc ieskatīsimies šajā nelielajā komiksā, lai redzētu, kā mums gāja Tartu – kā dzīvojām, zīmējām un gleznojām, dzērām kafiju un vienkārši priecājāmies.

Mums nebija jādzīvo kopmītnēs - apmešanās vieta atradās studentu hostelī Star Hotel, kur mūsu rīcībā bija viena istaba, apvienota ar virtuvi, un vannas istaba. Drīz vien pēc ierašanās savus jaunos apartamentus padarījām mājīgākus, ar līmlenti pielīmējot pie sienām dažādas jaukas bildītes un izveidojot nelielu, māju sajūtu radošu nekārtību sev apkārt. Attēlā redzamās mājas augšējais logs ir logs uz mūsu mājvietu.

Katru dienu (protams, izņemot sestdienas un svētdienas) mēs devāmies uz skolu. Kā redzams attēlotajā zīmē – Tartu Kunstikool (Tartu Mākslas skolu). Tā atradās netālu no mūsu mājvietas, aiziešana ar kājām prasīja tikai 10-15 minūtes. Lai gan, kad laikapstākļi vairs nebija tik patīkami kā agrajā oktobrī, kad mēs ieradāmies, ik rīta gājiens uz skolu šķita garāks.

Pirmajā (atbraukšanas) dienā bija paredzēta tikai iepazīšanās ar skolas direktori, ar kuru mums uzreiz izdevās atrast kopīgu valodu, un neviena mācību stunda vēl nebija jāapmeklē. Pirms brauciena biju pārliecināta, ka mūsu skolā ir diezgan brīva, nepiespiesta gaisotne, bet šajā skolā tā šķita vēl brīvāka (tiesa gan ne tik mājīga kā pie mums). Patiesību sakot, studentu un skolotāju starpā valdīja ļoti draudzīgas attiecības, un, kā mums vēlāk pastāstīja iepazītās skolas meitenes, studenti varēja (un nereti to arī darīja) mierīgi izrunāties ar skolotājiem kā ar saviem draugiem par jebko, ne tikai par mācību jautājumiem.

Attēlā redzama viena no divām skolas ēkām (laikam galvenā). Sākumā mēs nedaudz jaucām un putrojāmies, uz kuru no skolas mājām mums konkrētajā dienā jāiet un kurā notiek vajadzīgās mācību stundas, bet ar laiku jau to apguvām.

Mums bija lieliska iespēja pilnveidot savas zīmēšanas prasmes dažādu skolotāju pavadībā.  Piemēram, viens no zīmēšanas skolotājiem gribēja, lai mēs atbrīvojam savas emocijas un “kļūstam trakas”, kamēr zīmējam. Tikmēr  cits skolotājs mācīja zīmējot izmantot pēc iespējas mazāk līniju, nekad nepārvelkot vienu un to pašu līniju divas vai pat vairākas reizes. Vērtīgi bija abi šie atšķirīgie mācīšanas paņēmieni, jo neviens no tiem īsti neatbilda mācību stilam mūsu skolā, tas bija kas jauns un nepieredzēts.

Un kamēr Mikelandželo Dāvids pēc mācību stundām nedaudz iemiga...

... mēs izpētījām pilsētu un atradām burvīgu kafejnīcu, kur turpmāk laiku pa laikam iegriezāmies, lai nobaudītu debešķīgu kanēļa vai marshmallows kafiju.

Lielākoties mēs gatavojām mājās, jo tā vienkārši šķita pārāk laba privilēģija – saimniekot savā virtuvē-, lai to neizmantotu. (Attēlā redzams, kā gatavojam dārzeņu-zivju burgerus un vārām makaronus.) Tomēr izmēģinājām arī Ķīniešu restorānu, kurš atradās mājas pirmajā stāvā, tieši zem mūsu hosteļa, un vēl šādas tādas interesantas ēdināšanas vietas. Viena no mūsu tā saucamajām gidu meitenēm gribēja nākt pie mums ciemos un pēc viņai zināmas ļoti garšīgas receptes pagatavot makaronus ar vistas gaļu, bet diemžēl šī ideja palika tikai idejas līmenī.

Lai arī mēs gleznojām, zīmējām un veidojām grafikas mācību stundu laikā tāpat kā pārējie studenti, mums bija arī speciāls uzdevums – patstāvīgi veidot darbus dažādās tehnikās par tēmu “Es – Eiropas Mākslas Telpā”.  Apmēram šādi izskatījās mūsu istaba, kamēr tur strādājām – atmosfēru vienmēr papildināja laba mūzika un tīkama vīraka smarža. Tāpēc mums vajadzēja ar līmlenti aizlīmēt dūmu detektoru, lai tas nesāktu darboties viltus trauksmes gadījumā, turklāt arī gatavojot ēst istaba nereti tika piedūmota, kas noteikti kalpotu par iemeslu daudzām viltus ugunsgrēka trauksmēm (tādu, starp citu, mēs vienreiz patiešām piedzīvojām, neizraisot pašas – kādā sestdienas rītā, pamodinātām no ugunsgrēka trauksmes sirēnas, mums nācās pidžamās izskriet uz ielas, bet viss, protams, beidzās labi – pirmā stāva restorānā vienkārši bija piededzis ēdiens un pārāk piedūmota virtuve).

Kad sailgojāmies pēc mājām, sēdāmies pie saviem portatīvajiem datoriem un čatojām ar draugiem un ģimeni, lai izstāstītu, kā mums iet, un uzzinātu, kas jauns Latvijā. (Protams, neizpalika arī regulāras vakara sazvanīšanās tūres.)

Uzturēšanās laikā mēs iemācījāmies dažus absolūti dažādus un savstarpēji nesaistītus vārdus, piemēram, kuusteist, kas nozīmē sešpadsmit (to iemācījāmies no reklāmām vietējā radio stacijā, kuru klausījāmies katru rītu) vai arī vārdu seapraad, kas nozīmē cepta cūkgaļa (šo uzzinājām skolas ēdnīcā). Tomēr igauņi bija atsaucīgāki latviešu valodas apguvē un lūdza mums latviski iztulkot dažādus vārdus un frāzes, ko mēs, protams, neatteicām. Ak, jā – lielākoties ar visiem komunicējām angļu valodā - arī tas bija labs treniņš.

Mums bija iespēja apskatīt 4. kursa audzēkņu darbu skati. Pirmā doma, kas iešāvās galvā, apskatot viņu darbus, bija – viņiem patiešām patīk milzīga izmēra kartoni! Igauņi glezno ar lielu atvēzienu. Un vēl – viņi glezno ļoti brīvi un radoši. Dažreiz varbūt pat pārlieku radoši, jo kad mums bija uzdevums gleznot divus modeļus un tika uzstādīti visi fona atribūti, lielākā daļa studentu fonā gleznoja, ko katrs vēlējās, un izfantazētas tika pat modeļu apģērbu krāsas. Turpretī viņiem dīvaini šķita tas, ka mēs gleznojam visu tādu, kāds tas ir uzstādīts.

Pēdējā skolas dienā mēs atrādījām darbus nelielā skatē un saņēmām par tiem vērtējumu. Pēc tam stiepām savas lielās, smagās, darbu pilnās mapes atpakaļ uz hosteli, lai vēlāk vestu līdzi uz Latviju un atrādītu visus darbus arī mūsu skolā.

Šis projekts bija vienreizēja iespēja iepazīt mūsu kaimiņvalsts mākslas skolas vidi un tradīcijas, izmēģināt jaunas tehnikas vai jau zināmās ar citu piegājienu. Tāpat arī iepazīties ar jauniem cilvēkiem un uzzināt kaut ko vairāk par viņu kultūru. Un vienkārši izrauties no ikdienas rutīnas, izmēģināt kaut ko jaunu, svaigu un nepiedzīvotu. Ir vērts censties būt veiksmīgam un labā nozīmē pamanāmam studentam, lai motivētu skolotājus tevi izvēlēties šāda tipa projektiem.

Šeit apskatāmi daži no maniem projekta laikā tapušajiem darbiem:

“Es Eiropas Mākslas Telpā”; eļļa uz kartona

“Es Eiropas Mākslas Telpā”; eļļa uz kartona

 

 

“Pašportrets”; eļļa uz kartona

“Pašportrets”; eļļa uz kartona

 

 

“Modelis”; zīmulis uz papīra

“Modelis”; zīmulis uz papīra

 

 

“Esi traks!”; eļļas krītiņš uz papīra

“Esi traks!”; eļļas krītiņš uz papīra

 

 

“Es Eiropas mākslas telpā”; tuša, zīmuļi uz papīra

“Es Eiropas mākslas telpā”; tuša, zīmuļi uz papīra

 

 

“Es Eiropas Mākslas Telpā”; sausā adata

“Es Eiropas Mākslas Telpā”; sausā adata

 Autore: Līva Ķīkule
Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 4. kursa studente