Šveices stipendiju fonds atbalsta latviešu doktorantes pētījumus

18.02.2014

Izturot konkurenci starp 171 projekta pieteikumiem, Latvijas Universitātes pēcdoktorantūras pētniece Ilga Kokorīte ieguva iespēju gadu dzīvot Šveicē un strādāt Šveices Hidroekoloģijas Zinātnes un tehnoloģijas institūtā. Jaunā zinātniece šo pieredzi novērtē kā nozīmīgu un atzīst, ka gads Šveicē pagājis ātri - aktīvā darba un sadzīves procesā.

Stāsta ILGA KOKORĪTE:

“Gads Šveicē bija patiešām ļoti interesants – es iepazinos ar ļoti daudziem pētniekiem, doktorantiem, mūsu kolektīvs bija starptautisks, strādāju kopā ar zinātniekiem no Āfrikas valstīm, ASV, Dienvidamerikas. Iegūtā pieredze ir ļoti vērtīga, Šveices institūta resursus un iespējas ir grūti salīdzināt ar situāciju Latvijā. Tādēļ es noteikti varu ieteikt gan doktorantiem, gan pēcdoktorantūras  pētniekiem izmantot šīs stipendijas iespējas, tas noteikti ir tā vērts. Doties uz gadu prom no Latvijas – tas izklausās traki, bet dzīve Šveicē gan zinātniskā, gan sabiedriskā ziņā ir ļoti aktīva un gads paiet nemanot.”

Šveices stipendiju programmā ir jābūt gatavam izaicinājumiem

Šveices Stipendiju fonds ir daļa no Šveices finansiālā ieguldījuma jaunajās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, un Latvija ir viena no desmit ES valstīm, kas piedalās šajā programmā. Stipendiju fonds atbalsta doktorantūras studentu un jauno zinātnieku pētījumu veikšanu Šveices zinātniskajās institūcijās, piešķirot stipendijas, kas sedz zinātnieku ceļa izdevumus un atalgojumu, strādājot Šveicē.  2012. gadā 171 projektu konkurencē ekspertu komisija izvērtēja un apstiprināja 58 labākos projektus– 2 Latvijas, 21 Čehijas, 3 Igaunijas, 21 Polijas, 4 Bulgārijas un 7 Rumānijas zinātnieku projektus. Ilga Kokorīte no Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vides zinātnes nodaļas 2012.gada septembrī devās uz Šveici, lai gadu pavadītu Šveices Hidroekoloģijas Zinātnes un tehnoloģijas institūtā (EAWAG Swiss Federal Institute of Aquatic Science and Technology) un pētītu, kā izmantot jaunu sensoru tehnoloģiju virszemes ūdeņu ķīmiskā sastāva noteikšanai.

Ilga Kokorīte stāsta, ka stipendijai nolēmusi pieteikties ar mērķi paaugstināt savu kvalifikāciju, kā arī - iegūt jaunas iemaņas un kontaktus. Tā kā viņai interesējošā pētījumu tēma bija ūdeņu pētniecība, tad meklējot partnerus, pie kuriem strādāt Šveicē, viņa koncentrējusies uz zinātniekiem un institūtiem, kas pievēršas tieši šai tematikai. Šveices Hidroekoloģijas Zinātnes un tehnoloģijas institūta profesors Bernhards Vērli (Bernhard Wehrli) atzinīgi novērtēja Ilgas kandidatūru un piedāvāja pētījumu tēmu - attīstīt sensoru tehnoloģijas, lai tās varētu izmantot virszemes  ūdeņu (ezeru un upju) pētniecībā.  Tagad, kad gads Šveices institūtā jau pagājis, Ilga atzīst, ka piesakoties šai stipendijai, ir jābūt gatavam pielāgoties dažādām pētījuma tēmām: “Galvenā tēma - ūdeņu pētniecība, protams, sakrita ar manām interesēm un vēlmēm, bet, tomēr šajā programmā ir jābūt gatavam jauniem izaicinājumiem. Man nācās ļoti daudz ko mācīties klāt, apgūt pilnīgi jaunas prasmes un tehnoloģijas, jo Latvijā esot pat prātā nebija nācis, ka es varētu pati pagatavot potenciometriskus sensorus.”

Pēta jaunu sensoru tehnoloģiju ūdens kvalitātes mērījumiem

Kā stāsta I.Kokorīte, tradicionāli ūdens kvalitātes pētījumi  ir laikietilpīgi un prasa lielu darbu laboratorijā. Sākotnēji pētnieki brauc pie ezera  - ar ūdens pudelēm smeļ ūdens paraugus, ved tos uz laboratoriju un tad seko darbietilpīgs pētījumu process laboratorijā, kas prasa daudz reaģentu un laika resursus. I.Kokorītes pētījuma vadītāja - Šveices profesora Bernharda Vērli  ideja bija tāda, ka nepieciešams šo procesu apgriezt otrādi, proti, aizvest laboratoriju uz ezeru. Tātad, būtu nepieciešams izveidot instrumentu, ko var aizvest uz ezeru, iemērkt ūdenī un atstāt, lai tas nepārtraukti nolasītu datus ar augstu izšķirtspēju un nodrošinātu ūdens kvalitātes mērījumus ar mazākiem resursiem un reaģentu patēriņu. “Nākotnē šāda tehnoloģija patiešām varētu darboties, piemēram, speciāli sensori, ko atstātu ezerā uz vairākām nedēļām vai mēnešiem, ar bezvadu tehnoloģijām katru pus stundu nosūtītu datus uz laboratoriju. Līdz ar to, pētnieks varētu iegūt precīzus datus par to, kā mainās ūdens kvalitāte ik pa pus stundai – un tas ir daudz lielāks informācijas apjoms, nekā ir iespējams iegūt braucot uz ezeru reizi mēnesī. Šādai tehnoloģijai būtu ļoti liela praktiska nozīme virsmas ūdeņu monitoringa programmās. Piemēram, ja Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs veic apsekojumus un paraugu vākšanu noteiktos punktos reizi mēnesī, tad ar šādu iekārtu būtu iespējams iegūt daudz biežākus un precīzākus rezultātus,” stāsta I.Kokorīte.

Strādājot Šveices Hidroekoloģijas Zinātnes un tehnoloģijas institūtā, jaunās zinātnieces darba uzdevums bija veidot un pētīt jonselektīvos elektrodus – instrumentus, ar ko var nomērīt dažādas jonu koncentrācijas ūdenī. Darba process ietvēra gan  laboratorijas pētījumus un izveidoto elektrodu testus lai tie atbilstu nepieciešamajām īpašībām, gan lauka pētījumu, kad zinātniece devās pie ūdenstilpnēm un veica mērījumus. “Es ļoti priecājos, ka iemācījos pati uztaisīt elektrodus, apgūvu šo tehnoloģiju un veicu izveidoto elektrodu laboratorijas testus. Lielākais prieks, ka šie elektrodi darbojās! Protams, lai tiktu līdz reālam pielietojumam, ar vienu gadu nepietiek un vēl ir diezgan tāls ceļš ejam, bet mans pētījums pierādīja, ka šādas iekārtas darbojas laboratorijā un pētījuma virziens ir perspektīvs.”

Vadošais profesors Latvijas doktorantes sasniegumus novērtē atzinīgi

Sensoru tehnoloģijas pētījumus I.Kokorīte veica Ūdeņu ķīmijas  grupā, kuras vadītājs ir profesors Bernhards Vērli. Vērtīgus padomus sniedza arī zinātnieks Andreass Brands (Dr. Andreas Brand), bet tehniķis Kristians Dinkels (Christian Dinkel) pagatavoja visas nepieciešamās iekārtas lauka darbiem, kā arī palīdzēja savienot kopā dažādas šķietami nesavienojamas iekārtas. Latvijas zinātniece bija vadošā pētniece un stāsta, ka strādāt vienā komandā ar izciliem savas jomas speciālistiem bija ļoti iedvesmojoši un motivējoši. 

Kopā ar Šveices profesoru darbs bija saplānots pa posmiem, un reizi divos mēnešos komanda iepazīstināja profesoru ar iegūtajiem pētījuma rezultātiem un konsultējās par turpmāko pētījumu gaitu. “Kad projekta sākumā runājām ar profesoru Bernhardu Vērli par sagaidāmajiem pētījuma rezultātiem un pašām sensoru tehnoloģijām, viņš ironiski sacīja, ka problēma ar sensoriem ir tāda, ka dažreiz tie darbojas, bet dažreiz – nē.  Godīgi sakot, tas nebija ļoti iedvesmojoši. Bet pētījuma laikā mēs katru reizi pie viņa gājām ar labiem rezultātiem un manis izstrādātie sensori vienmēr darbojās! Tādēļ  gada noslēgumā mūsu darbu profesors novērtēja ļoti atzinīgi, viņš bija gandarīts, ka esam tik tālu tikuši. Un es esmu gandarīta, ka profesors ir saņēmis Šveices Zinātnes fonda finansējumu, lai piesaistītu doktorantūras studentu, kas varētu turpināt manis iesākto pētījumu,” teic I.Kokorīte