Aļona Ivanova (II vieta 2.vecuma grupā)

Ja pasaule nevaldītu nabadzība

Maza pilsētiņa nelielā Eiropas valstī.
Aukstums. Lukturi kā zvaigžņu apžilbinošās acis dega tumsā. Tukšums. Katrā ķermeņa šūnā iespraucās sīks drebulis no sala. Gar parku lēni tuvojās viņš un viņa. Draugi. Draugi, kuri vienmēr sapratīs viens otru, jo viņiem ir viena nelaime uz diviem-nabadzība.

-Māra?

Jā, māmiņ!

Vai tu izpildīji mājas darbu?- stingri pajautāja Māras māte. Tikko pabeidzu! Zini, es šodien saņēmu...

Cik var pļāpāt? Ej uz virtuvi! Mēs ar tēvu gribam paēst. Mēs atnācām no darba ļoti noguruši.

Mārai bija nepatīkami to dzirdēt no mammas. Vecāki viņu nesaprot. Tēvam un mātei nekad nebija interesanti, kādas viņai ir problēmas. Strādāja vvecāki daudz, bet naudas pelnīja maz, tāpēc viņiem vienmēr bija slikts noskaņojums. Māra nezināja, kas ir siltums, mīlestība un vecāku glāsts. Meitene laikam būtu nomirusi, ja vien Mārai nebūtu viņas drauga- Mārtiņa. Zēns saprata Māru, jo Mārtiņa ģimenē arī nebija mājīguma. Mārtiņa māte strādāja par apkopēju skolā, tāpēc ienākums nebija dižens. Bet tēvs bija invalīds. Pēc autokatastrofas viņš uz visiem laikiem ir piekalts invalīdu ratiņiem. Viskarstākā Mārtiņa vēlēšanās bija, lai tēvs izveseļotos un sāktu staigāt, tad mātei nevajadzētu strādāt tik daudz. Zēns bieži redzēja sapņus, kuros viņš kopā ar savu ģimeni pastaigājās pa parku, viņi ēda saldējumu, bet tas bija tikai sapnis. Mārtiņ, man ir auksti!- klusi pateica Māra, kamēr viņi pastaigājās parkā. Kāpēc nauda valda pār pasauli?- iešāvās katram prātā.Iet uz mājām viņi negribēja.

-Vai gribi ābolu?- pajautāja Mārtiņš, un izņēma sārtu ābolu no vecās virsjaka.

-Gribu!- atbildēja Māra, un viņas acis sāka mirdzēt.

Māra jau gribēja kost sulīgajā auglī, bet ieraudzīja cilvēku. Tas bija vectētiņš. Viņš sēdēja pie mājas ar izstieptu roku. Ilgi nedomājot, Māra piesteidzās pie vectētiņa un atdeva viņam savu ābolu. Smagie plakstiņi atvērās. Uz bērniem paskatījās bezpalīdzīga seja. Kādā mirklī Mārai un Mārtiņam likās, ka vectēvs smaida viņiem, un tie smaidīja pretī.

Bērni! Jūs esat pimie, kas sniedza man palīdzības roku, un tāpēc es izpildīšu vienu jūsu vēlēšanos. Bērni neticēja savām ausīm, tā ir pasaka.

-Nē, tā nav pasaka!- it kā izlasot to domas, viņš atbildēja.

Zēns un meitene saskatītījās,un Mārtiņš sacīja par diviem.

Mēs gribam nodzīvot vienu dienu bez nabadzības! Lai cilvēki Latvijā, Krievijā. Anglijā,
vispār visā Eiropā nodzīvotu vienu dienu bez nabadzības! Un pēc šiem burvju vārdiem, vectēvs pazuda. Bērni nesapratnē saskatījās un paraustīja plecus. Laikam pajokoja.Un ar skumjām domām viņi atgriezās mājās. Bet tā gribējās justies laimīgiem!
Saules zaķītis lēkāja uz vecā paklāja. Māra atvēra acis. Istaba viņai likās ļoti gaiša. Māte atvēra durvis un uzsauca: -Miegamice! Celies, ejam brokastot! Neticot savām acīm, Mara piecēlās un skrēja uz virtuvi.

Uz galda stāvēja brokastis. Mātei bija jauna kleita, bet tētis skaļi smējās, kaut ko aizrautīgi stāstot mammai. Nekad vēl Māra neredzēja savus vecākus tik laimīgus.
Māra? Kāpēc tu neko neēd? -Kā pasakā- padomāja Māra.Māra ielika sev šķīvī veselu kalnu ēdiena.tur bija   olas, cīsiņi, salāti.
 
Meitenes! Es aizmirsu jums pateikt, vakar darbā man iedeva prēmiju, un mēs ar jums iesim uz cirku!- pateica tēvs. Urrā!- iekliedzās Māra un nosarka. Māras vecāki pasmaidīja.

Sirds pukstēja no prieka. Notika brīnums.-Mēs vairs nebūsim nabadzīgi,-domāja meitene.un pirmo reizi viņas acis staroja laimē.
Ne tikai Mārai šī diena sākās īpaši. Mārtiņam arī notika brīnums. No rīta. kā vienmēr. Mārtiņš devās pie tēva, lai iznestu brokastis. Tikko viņš atvēra durvis, tēvs iesaucās! Mārtiņ! Sauc mammu! Bet viņu nevajadzēja saukt, viņa pati atnāca, jo izdzirdēja kliedzienus.

Kas notika?- pārsteigta pajautāja māte. -Man piezvanīja ārsts un teica, ka ir bezmaksas vieta uz operāciju,-tēvs pavēstīja priecīgo ziņu.

Urrā!- gavilēdams Mārtiņš metās pie tēva. Tas nozīmē, ka tēvs varbūt staigās, un mātei nevajadzēs tik daudz strādāt. Paklau! Ejam uz cirku!- piedāvāja tētis!
Un jau pēc stundas divas ģimenes kādā mazā pilsētiņā nelielā Eiropas valstī sēdēja cirka izrādē un smējās no visas sirds. Vēl mazliet, un viņi būtu aizmirsuši, ko nozīmē priecāties par dzīvi. Neviens nezina, vai vectētiņš bija patiešām burvis, vai tas bija tikai sapnis, bet vajag atcerēties, ka nauda varbūt arī valda pār pasauli, bet nauda nekad nebūs valdniece pār jūtām.

Aļona Ivanova, 8. klase
Daugavpils Krievu vsk.-licejs