Renāte Grudule (I vieta 1.vecuma grupā)

Ja pasaulē nevaldītu nabadzība

Kādā vēsā rudens dienā savā laboratorijā pašā torņa augšā sēdēja vecs zinātnieks vārdā Niklāvs. Viņš strādāja pie tēmas „Ja pasaulē nevaldītu nabadzība". Ar šo tēmu viņš noņēmās jau trešo gadu. Bet tālāk par to, ka vajadzētu piezvanīt savam paziņam, arī zinātniekam, Fēliksam, viņš nebija ticis.

Beidzot viņš sadūšojās un paņēma rokās telefonu. Uzspieda numuru un gaidīja atbildi. Telefonā atbildēja jautra balss: „ Heijā hopsā! Tu esi Fēliksa opsā!"

„Beidz opsoties, tas esmu es - Niklāvs."

„Kāds man par to ir prieks! Nikiņ-Nikucīt!"

„Es neesmu nekāds Nikiņš un Nikucītis nepavisam," atrūca Niklāvs,

„ja nemaldos, tu vēl joprojām strādā par zinātnieku."

„O jā, mans vecais draugs! Un vēl par kādu zinātnieku! Iedomājies, es pirms gada atklāju, ka bibliotēkā ir grāmata par zinātni, un esmu ticis jau 10. lpp!"

„Tas ir ļoti jauki! Bet man ir vajadzīga tava palīdzība!"

„Es jūs uzmanīgi klausos, Nikiņa kungs!"

„Hmm.   Es   rakstu   darbu   ar   nosaukumu   „Ja   pasaulē   nevaldītu nabadzība". Tev tas kaut ko izsaka?"

„Jā, jā, protams! Ja gribi, es varu pie tevis aizbraukt! Varu palīdzēt!"

„Droši, ceru no tevis sagaidīt patiešām svarīgu palīdzību!" un Niklāvs nolika klausuli.

Tikai tad viņš apjēdza, ko ir izdarījis. Iesaistīt šajā visā Fēliksu nebija prāta darbs, bet Fēlikss bija vienīgais zinātnieks, kuru pazina Niklāvs.

Niklāvs piegāja pie loga. Viņš tur redzēja tikai tumsu. Bet tur nevajadzēja būt tumsai - nē, nē, tur vajadzēja būt gaismām, kuras spīd no veikalu   skatlogiem.   Tur  vajadzēja  būt   cilvēkiem   un   vēl   iedegtām laternām! Te vajadzēja ziedēt tulpēm kā Holandē, valdīt tik romantiskai noskaņai kā Parīzē. Te rokrokā vajadzēja pastaigāties priecīgu ļaužu pulkiem, bet tur nebija nekā no tā. Viņu pārņēma skumjas, domājot par to, ko mainīt nav viņa spēkos. Viņa spēkos nebija pagriezt atpakaļ laiku un vērst visu par labu, vai arī izdarīt tā, lai visiem tāpat kā agrāk būtu darbs. Tas nebija viņa spēkos, un to viņš saprata, tāpēc, skumju pārņemts, domāja: „Es esmu tikai viens zinātnieks, nevis lielākā daļa pasaules cilvēku. Es nevaru izdarīt visu, ko varētu viņi. Vienkārši nevaru... Pār viņa vaigu notecēja asaru lāsīšu straume. Viņš raudāja un jautāja pats sev: „Par ko es raudu? Par ko? Par to, ko mainīt nav manos spēkos? Kaut es spētu vairāk?!" Un viņš raudāja un raudāja, un raudāja, līdz saprata, ka nav vērts raudāt.

Nākamajā.dienā pie viņa ieradās Fēlikss. Kā vienmēr apmierināts ar dzīvi viņš atkal sāka savu veco dziesmu: „Heijā hopsā, tu esi Fēliksa opsā!" Niklāvs tikai pasmaidīja. „Esmu tev pateicīgs, ka tik ātri atbrauci. Tu jau saproti, kāda situācija ir pasaulē, uzņēmumi bankrotē, cilvēkiem nav darba, un daudzi joprojām cieš no slāpēm. Kopumā pasaulē ir vairāk nekā 850 miljoni cilvēku, kuri cieš no bada. Iedomājies, kā būtu, ja tā nebūtu! Ielas būtu pilnas ar veikaliem, visi ietu uz darbu, visiem pietiktu dzeramā ūdens un badu neciestu gandrīz neviens! Tagad par to es rakstu projektu! Es jau esmu izdomājis ievada pirmo teikumu-„Iedomājieties, kā būtu, ja..." Vēl, es tā domāju, ka varbūt kaut ko šis projekts vērsīs par labu, jo mēs ar tevi izpētīsim pašreizējo situāciju," un Niklāvs pabeidzis stāstīt nopūtās.

Niklāvs ar Fēliksu sāka darbu. Viņi izdomāja gatavot maketu. Tā bija pilsēta ar nosaukumu Notkrize. Redz, kā izrādās, darbā Fēlikss ir ļoti nopietns, pat pārāk nopietns, jo reti kad vispār pārmija kādu vārdu ar Niklāvu.

Pēc divām smaga darba nedēļām makets bija gatavs. Tas izskatījās lieliski- visur Notkrizē bija pilns ar cilvēkiem, kuri steidzās uz darbu, ielas gandrīz vai lūza aiz veikalu pārpilnības. Tie bija visu ielu garumā. Tur bija arī ļoti daudz saldūdens ezeru. Visur cauri stiepās dzidras upes, kurās plunčājās zivis. Pēc Niklāva lūguma Fēlikss bija uztaisījis ne tikai parastos augļu kokus, bet arī maizes, konfekšu, gaļas, makaronu kokus. Tie bija visur. „Ja kaut ko ļoti vēlas, iespējams, tas arī piepildās," pie sevis nodomāja Niklāvs.

Fēlikss un Niklāvs lūdza palīdzību no cilvēkiem, lai varētu iznest šo mākslas darbu ārā. Cilvēki nāca un skatījās. Visapkārt skanēja balsis: "Skatieties, kā viss varēja būt!"

Apkārt bija smaidīgas sejas, un Niklāvs saprata, ka viena no lielākajām nabadzībām pašam cilvēkam ir prieka trūkums. Nav prieka, nav arī paša cilvēka. īstā cilvēka būtība ir prieks. Tas viņam var palīdzēt un iedvesmot. Prieks ir tas, kas cilvēkam ļauj izdzīvot un meklēt visus iespējamos, un reizēm arī neiespējamos variantus, lai priecātos par dzīvi un iespējām, ko tā sniedz.

Renāte Grudule
Garkalnes-Berģu pamatskola, 10 gadi