Sabīne Bunere (II vieta 3.vecuma grupā)

...

"Aptuveni 1,02 miljardi cilvēku cieš badu un ik dienu vairāk nekā 17 000 bērnu mirst no nepietiekama uztura."
Eiropas Parlamenta rezolūcija par ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas augstākā līmeņa sanāksmi par nodrošinātību ar pārtiku — izskaust badu pasaulē. 23.11.2009

Žilbinošā saule un neizturamā svelme sagaidīja ceļiniekus, kuri nupat izkāpa no lidmašīnas. Blondā meitene ar apaļajām saulesbrillēm bija 22 gadus jaunā psiholoģijas studente no Londonas Džeina, tūlīt aiz viņas padzīvojušais, iesirmiem rugājiem noaugušais Peters (45) - norvēģu rakstnieks, brīvajā laikā aizrāvās ar dažādu pasaules kultūru pētniecību. Mihaels (23) - sportiski tērpts, muskuļots, īsi apcirpts vācu fizioterapeits. Savus mirdzoši baltos zobus platam smaidam pavēris, no lidaparāta izkāpa Fabio. Itāļu mačo, tāpat kā Džeinai, bija 22 gadi, un par savu viņš bija izvēlējies ārsta profesiju. Jāatzīst gan, ka ne viņa vecāki, ne arī kāds no viņa draugiem neticēja, ka Fabio tiešām kādreiz varētu atvērt savu ārsta praksi. Pēdējā Somālijas zemi iemina 19 gadīgā Tija, kura tikai nesen bija pabeigusi vidusskolu, taču jau visu mūžu apzinājās, ka vēlas kļūt par sociālo darbinieci - palīdzēt slimajiem, vecajiem un vientuļajiem. Kopš 2 gadu vecuma meitene dzīvoja Beļģijā, pie saviem audžuvecākiem, taču viņas īstās saknes bija šeit, Āfrikā. To nebija grūti noteikt pēc viņas ādas krāsas, biezajām lūpām un ogļu melnajiem, čirkainajiem matiem. Ko gan pieci tik atšķirīgi cilvēki varēja kopīgi meklēt tādā pasaules nostūrī kā Somālija? Atbilde bija pavisam vienkārša - lai sniegtu palīdzību nabadzīgajiem. Peters šai jomā nebija iesācējs, bet pārējie ar saviem sasniegumiem, projektiem vai nepieciešamību iziet praksi bija saņēmuši piedāvājumu no Eiropas Kopienas Humānās palīdzības biroja (kura pārstāvis bija arī Peters) doties uz vienu no pasaules nabadzīgākajām valstīm un desmit dienas tur pavadīt kā humāno preču un medicīniskās palīdzības sniedzējiem.

„Nāciet šeit! Ilgi neuzturieties tiešos saules staros, varat gūt smagus apdegumus, to pat nemaz nejūtot. Plus 35 grādi nav nekāda joka lieta! Un vēlāk kļūs tikai karstāks. Es ceru, ka jūs esat ņēmuši vērā noteikumu par galvassegām, " uzsauca Peters, stāvēdams zem lidaparāta spārna. Tija nedzirdēja Pētera norādījumus. Viņa skatījās uz nebeidzamo tuksnesi un dziļi ieelpoja sauso, kairinošo gaisu. „Cik dīvaini... " viņa pie sevis nodomāja. „Es esmu mājās." Jā, viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Tija vēlējās piekrist uzaicinājumam piedalīties šajā braucienā, bija
 
ziņkāre, kas visu mūžu bija viņu tirdījusi. Vēlme uzzināt un redzēt savām acīm to, kur viņa būtu varējusi būt, kā būtu varējusi dzīvot. „Skat! Mūsu auto jau brauc. Paņemiet savas mantas, uzlieciet cepures vai aptiniet lakatus, mums priekšā garš un nogurdinošs ceļš, " ar rokas mājienu aicināja Peters, norādīdams uz tuvojošos balto auto.
Ceļinieki jau vairs neatminējās, cik stundas bija kratījušies pa smilšainajiem tuksneša ceļiem. Džeina jau vairākkārt bija paspējusi tirdīt Pēteru ar jautājumiem „cik ilgi?" un „vai mēs drīz būsim galā?", tādējādi nokaitinot Mihaelu. Peters tikai atmeta ar roku un turpināja vietējo valodā sarunāties ar Ali, autovadītāju. Fabio savukārt, atspiedis galvu pret ceļiem, gulēja un, pa laikam atmodies, atskatījās uz bagāžas nodalījumu. Tijai šķita, ka jaunekli uztrauc tas pats, kas viņu - vai no briesmīgās kratīšanās nav izkritušas viņu mantas. Meitenei līdzi bija dienasgrāmata, kurā viņa patlaban rakstīja, lai gan bedrainā ceļa dēļ tas bija grūti izdarāms: „Lidojums līdz Somālijas galvaspilsētai bija ilgs, un arī pēc tam ceļš nebeidzās. Nu jau vairākas stundas esam ceļā ar auto. Ne mirkli nevaru atslābināties. Esmu kā uzvilkta stīga. Tik satraukta. Beidzot esmu šeit, Somālijā. Vietā, no kurienes nāku. Es zinu, ka šīs desmit dienas pilnībā izmainīs manu dzīvi." „Sveika! Mani sauc Mihaels. Nav sanācis vēl iepazīties, " Tiju no rakstīšanas iztraucēja puiša sveicienam pastieptā roka. Viņa mirkli uz to apjukusi raudzījās, tad kautrīgi paspieda. „Mhm... " Tija noklepojās. „Tija." Viņa atņēma sveicienu un cerēja, ka Mihaels nevēlēsies uzsākt sarunu. Tomēr velti. „Es atbraucu, lai izmantotu savas zināšanas un palīdzētu nelaimē nonākušajiem, " Mihaels iesāka, „es esmu fizioterapeits. Zini, palīdzu cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Es esmu no Vācijas. No kurienes tu esi?" „17 gadus nodzīvoju Beļģijā, bet, kā jau būsi pamanījis, eiropiete neesmu. Mani adoptēja, manas mājas ir šeit, " Tija mazliet sakaunējās par tādu atklātību, kura tik pēkšņi bija nākusi. Taču ar Mihaelu bija tik viegli runāt. Vārdi paši nāca pār lūpām. „Ak, tā... Tad tu esi šeit, lai atrastu savus īstos vecākus?" Mihaels jautāja. „Nē. Es zinu, ka viņi ir miruši. Es nekad neesmu šeit bijusi, bet vienmēr esmu domājusi par to, kā šeit varētu būt, " Tija pasmaidīja. Mihaels viņai pasmaidīja pretī. Kādu laiku valdīja tas neveiklais klusums, kāds mēdz iestāties starp diviem svešiniekiem. „Ko tu tur raksti?" Mihaels beidzot pajautāja, vērodams, kā Tijas pildspalva slīd pār papīru. Meitene pacēla acis un atbildēja: „Dienasgrāmata. Mamma iedeva līdzi, lai pierakstu savus iespaidus. " „Skatieties! Tur priekšā!" jauniešu sarunu pārtrauca Pētera aizsmakušais sauciens. Arī Fabio atmodās, un visi pavērās taisni uz priekšu, kur aiz smilšu pakalniņa pamazām auga maza ciemata aprises.

Viņi bija gatavi uz daudz ko. Viņi zināja, ka nedodas atpūsties, ka nāksies pārvarēt sevi gan fiziski, gan emocionāli. Karstums, sausums, mežonīgā daba. Bet tas, ko viņi ieraudzīja, izkāpjot no mašīnas un ciešāk palūkojoties apkārt sastājušajos iezemiešos, bija pāri visām iztēles robežām. Viņi stāvēja klusi. Džeinas acīs bija asaras. Cilvēki... Šie cilvēki... Tumši brūnā āda likās kā pārstiepta viņu kauliem, sejas nogurušas, vājas, saulē samiegtām acīm. Bērni... Kropli, neattīstījušies, no bada uzpūstiem vēderiņiem. Un tā netīrība - mušas, mēsli... Peters izcēla no automašīnas pārtikas pakas,
 
piegāja tuvāk vietējiem un viņu valodā tos uzrunāja. Pēc Pētera žestiem varēja saprast, ka viņš aicina nākt tuvāk. Peters pasniedza dažiem mazajiem pa apelsīnam vai banānam. Viņu novārgušās acis iemirdzējās priekā. Mazās, melnās, netīrās rociņas kāri plēsa augļus un lika tos pie lūpām. Varēja gandrīz saredzēt katru sulas pilienu, kas ietecēja izsalkušajās mutēs. Tija juta kaklā sakāpjam kamolu. Milzīgu, rūgtu kamolu. Viņa pagriezās, lai skrietu prom un noslēptu citiem savas asaras, taču Mihaels viņu satvēra aiz pleciem un cieši piespieda sev klāt. „Nomierinies, viss būs labi. Mēs viņiem palīdzēsim, " Mihaels meiteni mierināja, vienlaicīgi glaudīdams viņas trīcošo muguru. „Es sevi ienīstu, " šņukstēja Tija, „es sevi ienīstu par katru atkritumos izmesto, sabojājušos ābolu. Par ikvienu centu, ko esmu tērējusi nevajadzīgām lietām tā vietā, lai noziedotu viņiem. Es ienīstu to pārticību, kurā esmu dzīvojusi! Tā taču varēju būt es! Es, kurai nav ko ēst, kura priecājas par apelsīnu kā par retu pasaules brīnumu!" Tija raudāja arvien izmisīgāk un izmisīgāk, līdz viņas vārdus vairs nevarēja izšķirt starp elsām. Mihaels nezināja, ko lai meitenei pasaka, viņam nenāca prātā nekas, kas varētu Tiju nomierināt. Arī Džeina raudāja. Bet pavisam klusi. Pār viņas vaigiem kā divas straumes tecēja asaras. Meitenes acis raudzījās kaut kur tukšumā, kamēr viņa palīdzēja Peteram izsniegt pārtikas pakas. Fabio - puisis, kuram dzīve bijusi raibu raibā, īsts dāmu mīlulis, kuram vienmēr ir rīcības plāns, nekad neizsitams no sliedēm, tagad kā sastindzis stāvēja un, smagi elsodams, raudzījās visapkārt. Likās viņam gribas bēgt, bet kājas negrib klausīt. Peters pienāca puisim klāt un līdzjūtīgi uzsita uz pleca: „Pirmā reize nav viegla. Nāc, piesēdi!" Peters atskatījās uz pārējiem, nopūtās un turpināja: „Labāk dosimies uz mūsu jaunajām mājām. Jums visiem vajag nomierināties."

Ceļiniekiem ierādītā būda, protams, nebija nekāds pieczvaigžņu kūrorts, tomēr salīdzinoši labākā visā ciemā. Pie koka balstiem piestiprinātie salmu kūļi kalpoja par sienām, logu nebija, grīda bija izklāta ar tādiem kā bieza, liela kartona gabaliem, būdas vidū novietots vecs, insektu saēsts galds ar pieciem bezatzveltnes krēsliem un gar būdas galējo sienu pieci gultu metāla karkasi ar plāniem matračiem, uz viena no kuriem pašlaik gulēja Tija un klausījās, kā turpat blakus rosās Džeina. „Cilvēki nenovērtē to, kas viņiem ir dots," Tija prātoja, „mēs savās ikdienas rūpēs pat neiedomājamies, cik laimīgi esam. Ka tik daudziem klājas daudz, daudz grūtāk." Pār meitenes vaigiem noritēja asara. Liela, skumja asara. Viņa pagriezās uz sāniem, lai Džeina to nepamanītu, un pēc dažām minūtēm jau bija iemigusi. Vēlāk, kad Peters kopā ar puišiem atgriezās no gājiena pa ciemu, kura laikā viņš bija iepazīstinājis abus ar situācijas apstākļiem, arī Džeina bija likusies uz auss. „Es domāju nemodināsim meitenes. Iesim vakariņās vieni un viņām atnesīsim ēdienu uz šejieni. Ja viņas pamodīsies, varēs paēst tepat. Jums arī vajadzētu atpūsties. Rīt sāksim strādāt pa īstam," Peters klusi noteica un, gādīgi palūkojoties uz abām snaudošajām, kopā ar puišiem izgāja.
 
Pirmspēdējās dienas vakarā...
Bija pienākusi jau pēdējā nakts Somālijā. Un tik daudz kas bija paveikts - šo deviņu dienu laikā Mihaels un Fabio bija apskatījuši, uzstādījuši diagnozi un izsnieguši zāles un dažāda veida citus medicīniskos līdzekļus gandrīz visiem ciemata iedzīvotājiem, meitenes tikmēr palīdzēja Peteram, un tagad katrai ciema ģimenei bija pa humānajai pakai, kurā ietilpa pārtikas rezerves, dažādas higiēnas un ikdienas sadzīvē nepieciešamas preces. Nenovērtējams bija tas darbs un ieguvums, ko viņi sniedza šiem nelaimīgajiem cilvēkiem. Tomēr lielu ieguvumu guva arī viņi paši, un ikviens bija pārliecināts, ka nav vairs tas pats cilvēks, kas bija pirms ierašanās šeit. Džeina vairs ne reizi nebija pasūdzējusies par kādām neērtībām vai pārāk sauso gaisu, kas varētu kaitēt viņas matiem, Mihaels tagad skaidri apzinājās, ka fizioterapeita profesija ir viņa īstais aicinājums, Fabio dažu dienu laikā bija pārvērties no vieglprātīga jaunekļa par nobriedušu vīru ar konkrētiem dzīves mērķiem un vērtībām, bet Tija... Tija pilnīgi droši zināja, ka šī nav pēdējā reize, kad viņa ieradusies Somālijā, lai palīdzētu. Visi četri kopā ar dažiem vietējiem, kuri prata angļu valodu, sēdēja pie ugunskura un pārrunāja savus spilgtākos iespaidus un mērķus nākotnei, kad no izbraukuma atgriezās Peters. Viņi uzreiz manīja, cik steidzīga ir viņa gaita, Peters noteikti bija stipri sanervozējies. „Ātri! Paņemiet visu nepieciešamo un pēc iespējas vairāk ūdens! Mums jāaizbrauc līdz vēl kādam ciemam! Ātri!" Peters sauca pa gabalu, drudžaini tverdams ūdens pudeļu pakas. Viņiem nebija jāsaka divreiz, un pavisam drīz baltais auto devās tumsā.

Jau ausa saule, kad viņi beidzot bija galā. Peters pa ceļam bija paskaidrojis, ka kopā ar Ali ceļmalā atraduši cilvēku, kurš, kā pats stāstīja, jau vairākas dienas bija maldījies pa tuksnesi, mēģinot atrast palīdzību, jo viņa ciemā izsīcis avots, un cilvēki mirst no slāpēm. Nomaldījušais ziņotājs diemžēl turpat uz vietas arī bija miris. Tikko automašīna apstājās, Peters no tās izlēca, pagrāba ūdens pudeles un steidzās uz pirmo māju, kas bija vistuvāk. Pārējie sekoja viņa piemēram. Austošajā gaismā pavērās šaušalīgs skats - laukuma vidū blakus beigtiem mājlopiem gulēja sieviete. Mirusi sieviete. Tija sarāvās. „Cik gan liels posts šeit ir noticis?" viņa ar izmisīgām bažām nodomāja. Abi kopā ar Mihaelu devās garām mirušajai sievietei un iegāja vienā no mājām. Tija paskatījās sev tieši priekšā un sastinga. „Mēs nākam par vēlu... " viņa nočukstēja. „Mēs nākam daudz par vēlu." Un no meitenes rīkles izlauzās sāpīgs kliedziens...

Pirms desmit dienām tajā pašā ciemā...
Mēmeds sēdēja smiltīs un skatījās saulē. Viņa acis jau sāka asarot, bet viņš nenovērsās. „Saule ir tik spoža tādēļ, lai neviens neredzētu, ko tā slēpj, " tā viņš domāja un bija cieši apņēmies saules noslēpumu atklāt. 12 gadus vecais somāliešu puika bija neparasti zinātkārs. Viņam interesēja it viss, sākot no tā, kāpēc aitas nerunā cilvēku valodā, un beidzot ar to, kur paliek saule, kad vakarā noriet. Mēmeds gandrīz katru ciema iedzīvotāju bija novedis līdz baltkvēlei ar saviem nebeidzamajiem
 
jautājumiem. Reiz uz ciematu bija atbraukuši misionāri, atveduši grāmatas un iemācījuši dažiem bērniem, tai skaitā, arī Mēmedam, lasīt. Kopš misionāru aizbraukšanas bija pagājuši vairāki gadi, un Mēmeds visas atvestās grāmatas jau bija izlasījis. Viņš tās pārlasīja tik bieži, ka daļu jau zināja no galvas. Arī tagad, sēžot smiltīs un lūkojoties saulē, puikas rokās bija iežņaugta viņa mīļākā grāmata „Dzīvnieku pasaule". Tajā bija attēloti un aprakstīti visas pasaules dzīvnieki. Mēmedam tā tik ļoti patika, jo viņš pats neko vairāk par aitām un kamieļiem nebija redzējis. Ne māte, ne tēvs nevarēja saprast, kāpēc zēnu tas viss interesē. Tēvaprāt, nemitīgā lasīšana bija lieka laika tērēšana, tā vietā puika būtu varējis palīdzēt vīru darbos, gatavoties kļūt par „mājas tēvu", jo tieši Mēmedam, kā vecākajam dēlam, bija jākļūst par ģimenes uzturētāju. Pavisam viņi bija septiņi - māte, tēvs, Mēmeds, viņa 8 gadīgais brālis Gebo, māsa Faise, kurai bija 5 gadi, un nepilnus divus gadus vecie dvīņi Demitu un Miču. Agrāk Mēmedam bija vēl viena māsa, bet viņa, vēl būdama pavisam maza, bija mirusi. Tas bija toreiz, lielajā sausumā, kad, tāpat kā tagad, nedēļām ilgi nelija lietus. Ciematnieku aitas apmira pirmās, jo ūdens un pārtikas nepietika pat cilvēkiem. Mēmeds vēl tagad atcerējās to drausmīgo smaku, kas nāca no kaulainajiem, kaudzē samestajiem, sapuvušajiem aitu ķermeņiem. Toreiz aizgāja bojā arī daudzi iedzīvotāji, pārsvarā novārdzinātās mātes un mazuļi, kuri nespēja izturēt mokošu izsalkumu. Un māsa jau tā bija vārga un slima, viņa tāda bija piedzimusi. Arī Faise nebija vesela, nespēja paiet. Mēmeds bieži vēroja, kā viņa centās piecelties uz savām mazajām, kroplajām kājiņām. Pat ja tas izdevās, mazā tūlīt atkal nokrita. Mēmedam likās savādi, kāpēc Faise nekad neraud. Viņa daudzkārt bija nokritusi īpaši neveikli, un cits, tā sasities, piemēram, Gebo, tūlīt būtu sācis raudāt. Bet ne viņa. Faise neraudāja. „Puika! Nāc šurp!" atskanēja čerkstoša balss. Tā bija vecā Genita - akla, puskurla večiņa, kurai mugurā vienmēr bija viens un tas pats noskrandušais apsējs. Ar zaru, kuru viņa izmantoja par spieķi, sataustījusi Mēmedu, viņa pieliecās un uzlika savu mezglaino roku zēnam uz pleca. „Nāc, es gribu, lai tu man palasi, " vecā aicināja. Mēmeds atrāvās no saules vērošanas, vairākas reizes cieši samirkšķināja acis, no tām izspiezdams sanesušās asaras un cenzdamies atgūt skaidru skatu, piecēlās un gāja vecajai līdzi. Lai gan Genita pēc izskata bija baisa un vairums bērnu no viņas vairījās, Mēmedam patika atrasties viņas sabiedrībā. Vecā nenopēla zēna kāri uz lasīšanu, tieši otrādi, mudināja viņu to darīt vēl un vēl. Bieži viņa, gluži kā tagad, pasauca Mēmedu pie sevis un klausījās, kā tas deklamē jau simtkārt dzirdētus tekstus. Genita pati grāmatu nekad nebija redzējusi, viņas redze bija vāja visu mūžu, bet uz vecumu tā pazuda pavisam. Vecā ieveda puiku savā būdā. Pie sienas bija piekārti dažādi māla katli un koka karotes, kuras bija pagatavojuši vietējie. Pašā būdas dziļumā, stūrī, bija noklāta sega, uz kuras Genita acīmredzot gulēja. Mājokļa vidū stāvēja šķībs galds, uz kura sašķirotas bija dažādas zālītes. Vecā taustījās pa būdu, līdz uzgāja savu „guļvietu", viņa lēni uz tās apsēdās un aicināja Mēmedu šurp. No apsēja apakšas izvilkusi vecu grāmatu, viņa to pasniedza Mēmedam. Mēmeds zināja šo stāstu. Tā bija kāda zinātnieka dienasgrāmata, kurā viņš apraksta, kā devies pētīt jūru.
 
Genitai patika klausīties, jo viņa nespēja noticēt, ka pasaulē var būt tik daudz ūdens. Vienmēr dzīvojusi ar sajūtu, ka rīt var nebūt, ko ēst. Var nebūt, ko dzert. Vairākus kilometrus attālais avots bija lielākā ūdenskrātuve, kādu vecā savā mūžā zināja. Un arī tas nebija drošs. To pierādīja jau minētais lielais sausums, kurā pat uzticamais avots bija izsīcis.

Kad Mēmeds beidza lasīt, saule bija tikpat kā norietējusi. „Labi, puika, pietiks! " Genita pamāja ar spieķi, „tev jau mute sausa. Un ar ūdeni nav ko niekoties. Lietus nav lijis... Ej labāk pretī tēvam, pretī vīriem. Tie aizgāja uz avotu, drīz jau jābūt atpakaļ. Un atnes man arī kādu spainīti." Taču Mēmeds pat nepaspēja piecelties, kad būdā ieskrēja melnādains vīrietis, basām kājām un ap gurniem apsietu apsēju. „Genita, " viņš aizelsies iesāka, „avotā nav ūdens! Avots atkal ir izsīcis!" Vecajai sievietei aizrāvās elpa: „Tikai ne to... Tikai ne atkal." Viņa vēl mirkli sēdēja, roku piespiedusi pie krūtīm, tad, atbalstoties pret savu spieķi, uzcēlās kājās un norīkoja: „Visi jābrīdina! Ej uz rietumu ciemu. Tas ir tālu, bet tieši tāpēc tev jādodas ceļā jau tagad. Pa tuksnesi būs ātrāk. Ej!" Vīrietis pat neiebilda, tajā pašā brīdī viņš arī aizskrēja. „Puika, ej mājās!" Genita uzsauca Mēmedam. „Ej pie ģimenes." Mēmeds paskatījās uz viņu, un vienu brīdi zēnam izlikās, ka viņš aklajās acīs redz sariešamies asaras. Mēmeds saprata, ka ir jāiet, ka Genitu labāk tagad netraucēt. Pa ceļam uz mājām Mēmeds domāja par to, ko tikko bija dzirdējis. Avots ir izsīcis. Tāpat kā toreiz, kad nomira māsa. Vai tāpēc Genita bija tik īpaši uzsvērusi, ka jādodas pie ģimenes? Vai Mēmedam būs jāzaudē vēl kāds?

Desmitās dienas rītā...

Mēmeds vairs nesaprata, vai viņš sapņo, vai ir dzīvs vai miris. Viņš nebija dzēris jau trīs dienas. Genitas sūtnis tā arī nebija atgriezies, bet pati Genita... Visu pašai sataupīto ūdeni bija atdevusi ģimenēm, kurās auga bērni, un divas dienas vēlāk mirusi. Mēmeds viņu bija atradis, kad bija aizgājis apraudzīt, kā viņai klājas, bet večiņa tikai nekustīgi gulēja uz savas segas. Kad bija izbeigušies visi ūdens krājumi, ciemā sākās panika. Bērni izsalkuši un izslāpuši raudāja, sievietes kliedza, bet vīrieši jutās bezspēcīgi. Kā gan viņi varēja palīdzēt savām ģimenēm, izglābt tās no tuvojošās nāves, ja pati daba likusi šķēršļus? Ik diena sākās ar šausmām - kurš vēl ir miris? Un izmisīgu cerību - kaut sāktu līt! Aizvakar bija miruši arī Mēmeda jaunākie dvīņubrāļi, vakar nomira Faise. Tā bija kā izdzīvošanas spēle. Nežēlīga dabiskā atlase, kurā vājākais aiziet bojā pirmais. Mēmeda lūpas bija saplaisājušas, viņa mute bija izžuvusi sausa, likās, viņš var sajust tajā smiltis. Viss novārdzinātais ķermenis sāpīgi pulsēja. Zēns lēni atvēra acis, tās bija aizmiglojušās un sūrstēja. Viņam blakus gulēja māte, cieši apskāvusi Gebo, pie otra sāna tēvs. Mēmeds mēģināja pacelt savu roku, taču tā bija akmens smaga, Mēmedam nebija spēka. Viņš tomēr saņēmās un piebikstīja Gebo. Brālis nereaģēja. Mēmeds piebikstīja vēlreiz. Atkal nekā. „Gebo!" zēns izdvesa bez skaņas. „Mammu," Mēmeda balss čerkstēja, un kakls sāpēja aiz piepūles, „tēti!" Bet arī viņi neatsaucās. Arī
 
viņi bija aizgājuši, Mēmedu šai postā atstājot vienu. Zēna acis sāka sūrstēt vēl sāpīgāk, viņš gribēja raudāt, bet nebija asaru. Mēmedam likās, ka viņš redz kādu ienākam. Divi gari, tumši stāvi. Un kliedziens. Viens no stāviem strauji pietuvojās un sāka zēnu purināt. Mēmeds pagrieza galvu un ieskatījās meitenes acīs. „Viņš vēl ir dzīvs! Nemirsti!" Tija raudāja. „Es tevi lūdzu, nemirsti!" Taču bija jau par vēlu. Bērna acis akli lūkojās pretī, neko vairs neredzošas, tukšas...

Pēdējais, ko mazais somālietis Mēmeds bija redzējis, nebija tikai Tijas seja. Mirkli pirms visaptverošā tukšuma Mēmedam pavērās brīnišķīga aina. Pie zilas jūras, tādas kā Genitas iemīļotajā stāstā, stāvēja viņa ģimene. Māte, tēvs, brāļi un māsas. Viņi smaidīja un aicināja Mēmedu tuvāk. Un Mēmeds gāja. Viņš pastiepa roku pretī mātei un juta tās silto, mīļo pieskārienu. Viņi visi atkal bija kopā. Kopā un laimīgi pasaulē, kurā nevalda nabadzība.

Sabīne Bunere
Talsu 2.vidusskola, 17 gadi