Signe Strikmane (I vieta 3.vecuma grupā)

Ja pasaulē nevaldītu nabadzība. Pasaka par zelta eiro

Pasaulē dzīvo daži biljoni, vairāki miljardi, daudzi miljoni cilvēku. Par katru no tiem ir kāds īpašs stāsts. Šis būs viens no tiem. Stāsts par labāku pasauli, par labākiem cilvēkiem un par laimi, kā mūsu sajūtu gammas netveramāko mirkli. Reizēm šķiet, ka mēs esam nelaimīgi, lai gan paši nemaz neapzināmies, cik laimīgi esam un cik ļoti mums dzīvē ir veicies, cik daudz mēs varam dot un cik daudz prieka varam saņemt no šīs došanas.

Reiz sensenos laikos (vai varbūt tas bija pavisam nesen?) kādā ciemā dzīvoja vīrs, kas jutās ļoti vientuļš. Viņš visu dzīvi bija strādājis un strādājis, lai tikai krātu un krātu, bet savā dzīvē joprojām nejuta gandarījumu. Tas taupīja, taupīja un vēlreiz taupīja, bet viņam aizvien šķita, ka vēl ir par maz. Šis vīrs bija patiešām strādīgs, tādēļ savas dzīves laikā bija iekrājis daudz naudas, lai gan pats dzīvoja pavisam pieticīgi. Viņam likās, ka laimei ir jābūt sajūtā, ka tu esi bagāts, apziņā, ka tev tik daudz pieder! Bet laimīgs viņš nejutās...

Šim vecajam vīram kaimiņos dzīvoja kāda sieviete, kam patika baudīt dzīvi. Ko nozīmē „baudīt"? Tas ir - dzīvot greznā savrupmājā, iegādāties dārgus apģērbus, braukt luksus auto, apmeklēt izsmalcinātākos pasākumus un tērēt, tērēt un vēlreiz tērēt. Šai sievietei dzīvē nebija neparko jāraizējas, viņas nākotne bija sakārtota un nodrošināta ar vecāku atstātajiem līdzekļi. „Laimei ir jāslēpjas tajā, cik iespaidīgi un skaisti mēs spējam izskatīties," domāja sieviete un nepavisam nejutās laimīga.

Pāris māju tālāk mita kāds puisis, jauns un veiksmīgs biznesmenis. Viņš aizvien meklēja iespējas, kur izdevīgāk ieguldīt, lai varētu vēl vairāk palielināt savu bagātību. Viņš strādāja augām dienām un naktīm, jo kā viņam šķita - laiks ir nauda! Vīrietis neprata atpūsties, jo tam aizvien pa galvu jaucās darījumu lietas un nepārtraukti zvanīja telefons. Viņam nebija laika ģimenei un bērniem, viņam nebija laika pašam sev. Vai viņš bija laimīgs? Noteikti nē, bet, dzenoties pēc naudas, viņam šķita, ka laimi sastaps turpat - starp banknotēm, monētām, čekiem un bankas kontiem.

Šādi dzīvoja ne tikai tā ciemata ļaudis. Visā plašajā pasaulē mita simtiem, tūkstošiem un miljoniem šādu sieviešu un vīriešu, kuru prātus nodarbināja tikai naudas iegūšana, tērēšana vai krāšana. Reiz kāda maza meitenīte, spēlējoties upmalā, pamanīja ūdenī mirdzam kaut ko zeltainu. Tā piegāja tuvāk un, uzrotījusi piedurknes, no ūdens izvilka mirdzošu, nedaudz apsūbējušu, eiro. „Kas tad tas?" domāja mazā meitene, kas nekad šādu naudiņu nebija redzējusi. Patiesībā viņai pašai vispār nekad nebija bijusi sava naudiņa, jo viņas ģimene nebija bagāta. Meitenei reiz gan bija piederējuši 50 santīmi, ko tā atrada uz ietves. Viņa atminējās, cik laimīga bija devusies uz veikalu, lai nopirktu kādu šokolādi, bet toreiz tā pēkšņi bija pamanījusi pie veikala ieejas sēžam kādu pavisam nabadzīgu vecenīti. Meitenei bija palicis žēl šis trūcīgās sievietes un tā ielika savu monētu ubadzes trauciņā. Mazajai bija ļoti laba un plaša sirds, kas arvien iežēlojās par tiem, kam klājās vēl sliktāk, tad meitene vienmēr nodomāja: „Ja man būtu daudz naudas, es darītu visu, lai pasaulē vairs nebūtu nabadzības." Ielikusi zelta eiro kabatā, mazā meitene ātri devās mājās, lai parādītu savu atradumu māmiņai. Tā ienāca istabā un izņēma spožo monētiņu, viņa lepni turēja to savās mazajās rociņās. Meitenes mamma to apskatīja un vēlāk nolika augšā uz plaukta. „Lai nepazūd!" tā teica. Vakarā, kad mazā meitenīte gāja gulēt, uz zemes no viņas kabatas izripoja vēl viens eiro. Viņa apjukumā iebāza roku savā kabatā, bet tur aizvien atradās eiro. Kopā to jau bija trīs. Tad meitene izņēma nākamo un aiznākamo, un tā tas turpinājās, līdz uz grīdas jau bija sakrājusies maza kaudzīte ar šīm naudas monētām. Un tomēr viens eiro aizvien bija viņas kabatā.

Nākamajās dienās visās jaunākajās avīzēs bija rakstīts par brīnumaino monētu un laimīgo meiteni, kas to bija atradusi. „Neticami, bet „Pasaka par vērdiņu" īstenojusies mūsdienās", vēstīja laikraksti. Izdzirdējuši šo brīnumaino ziņu, pie meitenes pirmie atsteidzās trīs ciema turīgākie iedzīvotāji. Viņa saskatīja tik lielisku iespēja vēl vairāk palielināt savas bagātības. Vecais vīrs jau domāja par visiem eiro, kurus varētu sakrāt, jaunā sieviete savā prātā sapņoja par dārgāko zīmolu drēbēm, kuras varētu iegādāties par šo nebeidzamo naudu, bet jaunais biznesmenis iztēlojās uzņēmumus, kurus nopirktu, un īpašumus, kuros varētu ieguldīt. Viņi meitenei piedāvāja lielas naudas summas, kuras tā varētu iegūt uzreiz, apmaiņā pret šo burvju eiro, bet mazā meitenīte nepiekrita. Šie cilvēki un vēl daudzi, daudzi citi domāja vienīgi par sevi un pašlabumu, kuru tie varētu iegūt, bet mazā meitene domāja par daudz ko vairāk. Viņa vispirms saskatīja iespēju palīdzēt citiem.

Meitenes sapnis bija piepildījies, ar šo monētiņu viņa patiešām varēja panākt, lai pasaulē vairs nevaldītu nabadzība. Viņas nesavtībai un dāsnumam nebija robežu, meitene ziedoja naudu neskaitāmām organizācijām un biedrībām. Tā bija gatava palīdzēt ikvienam, kas bija nokļuvis grūtībās. Tagad par mazo meiteni interesējās ne vien vietēji žurnālisti, bet arī visas pasaules masu mediji. Par šo brīnumaino bērnu runāja ikviens. Vecais vīrs raudzījās uz šo neparasto meiteni un nevarēja saprast, kā viņa spēj tik viegli šķirties no naudas, jo viņš nepazina došanas prieku. Reiz, iedams pa ielu, šis vīrietis iemeta groziņā naudu sievietei, kas sēdēja pie saldumu veikalu. Smaids, kas atmirdzēja viņas sejā, saviļņoja vīra sirdi. Tajā dienā viņš deva naudu visiem nabagiem, kurus satika. Aizejot mājās, vecais vīrs jutās tik laimīgs, kā nebija juties pēdējos 60 gadus.

Tajā pašā naktī, atgriežoties savā lielajā, tukšajā namā no kārtējā elegantā nakts pasākuma, turīgā sieviete nogurusi apsēdās savā baltajā, ādas dīvāna un nejauši pamanīja uz galda atstāto avīzi, kur bija raksts par šo dāsno meiteni. Sieviete izlasīja interviju un iegrima pārdomās par savu dzīvi. Mazās meitenes mērķis bija dot, lai palīdzētu un ielīksmotu visu lūdzēju sirdis, bet kāds tad īsti bija viņas mērķis? Ņemt un iepriecināt tikai sevi... Bet vai šādai dzīvei ir jēga?Šī sieviete, kas visu mūžu bija dzīvojusi pārticībā un bez raizēm par nākotni, pirmo reizi aizdomājās par to cik bezjēdzīgi patiesībā ir eksistējusi. Viņa iedvesmojās no mazās meitenes labsirdības un nolēma palīdzēt citām sievietēm, ziedojot naudu fondiem, kas sniedza palīdzību grūtībās nonākušajām.

Savukārt jaunais biznesmenis, aizvien iegrimis ikdienas pienākumos, apkārtējās pārmaiņas tikpat kā nepamanīja. Vēlā vakara stundā viņš, norūpējies par rītdienas tikšanos, neizskatītajiem dokumentiem un daudzajiem darbiem, kas vēl jāpaveic, devās mājās. Te pēkšņi uz klusās ielas stūra vīrietis pamanīja guļam kādu mazu radībiņu. Tas bija kāds pavisam izkāmējis sunītis, kurš klusi smilkstēja. Jaunais vīrietis apstājās un ielūkojās neaizsargātā dzīvnieka acīs, tās pauda visu pasaules uzticību un paļaušanos uz viņu - cilvēku, vienu no tiem, kas jau reiz bija mazo dvēselīti nodevis. Un tomēr sunītis joprojām meklēja kādu, uz ko atkal varētu paļauties un ko varētu saukt par savu draugu. Pēkšņi arī jaunā cilvēka sirds sajuta neizsakāmu līdzjūtību. Viņš iežēlojās par šo radībiņu un paņēma pie sevis. Viņš pret to izjuta neizsakāmu mīlestību, jo atcerējās, cik ļoti bērnībā bija gribējis mājās sunīti, bet viņa pārāk aizņemtie vecāki tam nebija atraduši laiku. Jaunais vīrietis ļoti noskuma, jo saprata, ka arī viņa dzīve ir tieši tāda pati kā vecāku - vienmēr nevaļīga un steidzīga. Šis vakars bija jaunas, labākas dzīves sākums ne vien sunītim, bet arī vīrietim. Viņš kļuva par draugu ne tikai šim dzīvnieciņam, bet vēl daudziem, daudziem citiem. Turpmāk tas ieguldīja nevis nekustamajos īpašumos, bet gan dzīvnieku aizsardzības organizācijās un to patversmēs. Un, to darot, viņš izjuta patiesu laimi.

Īsā laikā mazā meitene ar savu nesavtību un lielo pasaules mīlestību bija mainījusi sava ciema, valsts un daudzu, daudzu pasaules iedzīvotāju dzīvi. Ar savu un vēl neskaitāmu citu cilvēku dāsnumu trūcīgajiem, grūtībās nonākušajiem un neaizsargātajiem bija dota iespēja dzīvot labāk. Jo šajā ciematā, kurā dzīvoja vecais, taupīgais vīrs, turīgā sieviete un jaunais vīrietis bija vēl daudz citu līdzīgu viņiem. Patiesībā šādi ciemati ir visā pasaulē, jo katrā valstī, katrā pilsētā mīt kāds no viņiem. Mazā, pašaizliedzīgā meitene spēja satricināt un atmodināt šo trīs cilvēku nocienātās sirdis. Viņa saviļņoja un izmainīja pasauli, dodot cerību un mierinājumu tik daudziem. Plašāk ielūkojieties savā sirdī, ikviens spēs tur atrast kādu burvju eiro, latu, dolāru vai ko citu, jo katrā no mums iekšā mīt šāda brīnumaina meitene, kam rūp citu liktenis, kas vēlas dot un palīdzēt citiem. Mums tikai ir jāļauj viņai darboties...

Signe Strikmane, 18 gadi
Jelgavas Spīdolas ģimnāzija