Viktorija Novojenko (I vieta 2.vecuma grupā)

Kā es varētu palīdzēt grūtībās nokļuvušajiem cilvēkiem?

Vienreiz kādā Eiropas ciemā tālu no pilsētas dzīvoja ģimene. Un tajā ģimenē auga ļoti neparasts zēns. Neviens jau neatceras viņa vārdu. Neparasts, jo nebija līdzīgs nevienam savam brālim vai māsai. Viņu neinteresēja brāļu spēles. Viņš bieži sapņoja par ārzemēm, par citiem ļaudīm цп dzīvniekiem. Viņam patika pastaigāties kaut kur mežā vai pie upītes. Kaimiņu šai ģimenei nebija, un tāpēc zēnam bija vēl garlaicīgāk.

Kad zēns izauga un reiz pastaigājās mežā, viņš pēkšņi ieraudzīja sirmu vecīti, kas sēdēja uz celma, galvu atspiedis pret nūju. Zēns pienāca pie vecīša, viņš gribēja jautāt, vai tas nav apmaldījies. Bet sirmais nepagriežoties teica:

Es neapmaldījos, man vienkārši patīk pastaigāties mežā, tāpat kā tev!

Jūs protat lasīt cilvēku domas? -    Jā!

Bet kas jūs esat?

Domā, ka es esmu burvis, un mūsu satikšanās nav nejauša! Es jau sen ievēroju, ka tu esi ļoti interesants zēns! Es nekad neesmu sastapis tādus bērnus! Tāpēc es gribu izpildīt tavu vēlēšanos!

Es neko negribu. Paldies!

Tu esi ļoti kautrīgs. Es zinu, ka tev ir mīļākais sapnis.

Jā, tiešām ir. Es gribētu ieraudzīt pasauli. Ar tās visām brīnišķīgajām vietām. Es gribētu ceļot.

Paņem to stabuli!

Bet kur man tā var noderēt?

Kad tu spēlēsi to, pie tevis atskries zirgs. Viņš iznesīs tevi, kur vien gribēsi.

Paldies! - bērna acis dega kā lielas zvaigznes. Zēns posās ceļā, atvadījās no ģimenes un izgāja laukā. Tur viņš sāka spēlēt stabuli, un acumirklī atskrēja skaists un graciozs zirgs.

Zēns apsēdās tā mugurā un aizjāja. Pēc daudziem gadiem jau ne zēns, bet jauneklis atgriezās mājās. Viņam ļoti patika tas. ko viņš ieraudzīja svešās zemēs. Bet vienīgi uztraucas, ka tas bija visās valstīs bija cilvēki, kas dzīvoja nabadzībā. Viņa dvēsele šausmīgi sāpēja, kad redzēja tos nabaga cilvēkus. Zēns palīdzēja viņiem materiāli, un viņi ņēma naudu, bet vispār neskatījās uz zēnu, viņi ņēma to ar kādu nolemtību. Zēns negribēja un nevarēja vairs aplūkot skaistās un ievērojamās vielās, jo visur valdīja nabadzība. No izmisuma viņš atgriezās mājās. Te blakus saviem radiniekiem viņš jutās mierīgāk. Pat zēna zirgs priecājas, kad viņi ir atgriezušies mājās. Ceļojuma laikā zirgs bija vienīgais uzticamais zēna draugs.

Jauneklis pastaigājās savā mežā. Viņš atcerējās bērnības dienas, ko pavadīja šeit. Pēkšņi zēna acis ieraudzīja pazīstamu siluetu. Tas bija burvis-vecītis. Viņš sēdēja un par kaut ko domāja. Zēns metās pie viņa. Jauneklim gribējās tik daudz pastāstīt.

Nu, sveiks! pasmaidīja vecītis, - tu esi kļuvis tik vīrišķīgs.
Es gribētu jums pateikties par to ceļojumu, par to zirgu, par to, ka es ieraudzīju visu pasauli.

Bet tevi kaut kas uztrauc, kaut kas nedod tev mieru.

Jums, kā parasti, ir taisnība. Man patika tās pilsētas, tās zemes, kuras es apmeklēju. Bet visur bija nabadzība un nelaimīgi cilvēki - ar skumjām acīm pateica puisis.

Viņiem ir vajadzīga palīdzība.

Es palīdzēju. Gandrīz visiem es devu monētas, bet tas nav galvenais.
Tev ir taisnība. Tagad cilvēkiem par galveno vērtību kļuva zelts, tās mazās monētas mudina ļaudis uz nežēlīgām rīcībām. Bet nabadzīgiem, tik nelaimīgiem un vientuļiem cilvēkiem ir maz saņemt naudu. Pamēģini dot viņiem kaut ko vairāk. To. kas ir dārgāks par visu naudu pasaulē.

Bet kas tas ir?

Cilvēka dvēseles un sirds siltums.

Pateicis to, vecītis piecēlās un devās prom. Bet pēkšņi sirmgalvis apstājās un atskatījās. Viņš ielūkojās jauneklim taisni acīs un gandarīts pateica:

Es tevī nekļūdījos! - viņš pagriezās un pazuda meža. Jaunekli pārsteidza tie vārdi. Un viņš atkal devās ceļā. Zirgs kā uzticams draugs atkal nesa jaunekli pa visām Eiropas valstīm, to pilsētām un ciematiem. Viņi atbrauca uz kādu pilsētu un tūlīt pie vārtiem ieraudzīja ubagus. Viņi sēdēja ļoti vientuļi un neskatījās uz garāmgājējiem. Jauneklis piegāja un apsēdās blakus. Nabags pacēla savas skumjās acis un izbrīnīts paskatījās uz jaunekli. Zēns izņēma no somas maizes riecienu un deva ubagam. Nabags paņēma, neuzdrošinādamies apēst to. Tūlīt jauneklis pateica: Ēdiet, jūs taču gribat ēst! Jā, es neēdu jau sen. Bet kāpēc jūs to darāt?

Bet ko jūsuprāt man vajadzētu izdarīt? - smaidīdams jautāja jauneklis. Nezinu, vienkārši ar mani agrāk neviens tā nerunāja. Ar mani agrāk vispār neviens nerunāja.

Jauneklis paņēma nabaga roku, tā bija pavisam auksta. Nabagam pa vaigiem ritēja asaras. Es pirmoreiz šajā trūcīgajā dzīvē jūtu cilvēka rokas siltumu. Pirmoreiz pēc ilgiem gadiem mani uzrunāja cilvēks. Es tik ļoti gribētu sazināties ar citiem ļaudīm. Runāt katru dienu tā kā ar jums. Kad nabags pacēla savu seju, jauneklis ievēroja, ka viņš vispār nav vecs, vienkārši tā seja ir netīra.

Teic, vai tu gribētu, doties ar mani ceļā? Protams!

Tātad uz priekšu! Man ir ļoti stiprs un skaists zirgs. Viņš būs arī tavs draugs. Viņš iznesīs mūs, kur vien mēs gribam. Paldies! Un viņi devās ceļā uz citām zemēm. Jauneklis nekad nedomāja, ka atradīs sev uzticamu draugu nabadzībā.
Viņi visu mūžu trijatā ceļoja pa citām Eiropas valstīm, glābjot no bada daudzus cilvēkus. Viņi centās atrast tādus vārdus, lai atmodinātu tos cilvēkus. Viņi vienkārši aprunājās ar nabadzīgiem kā ar veciem draugiem. Viņi centās palīdzēt ar ēdienu un zeltu. Nabadzīgie ņēma to naudu, taču ne vienkārši kā naudu, bet kā cerību uz jaunu dzīvi.

Pēc tam viņus vienmēr redzēja kopā. Ļaudis nosauca tos vienkārši par burvjiem, kā to burvju vecīti. Viņi ierodas tik negaidīti, un pēc šīs ierašanās katrā pilsētā vai ciematā kaut kas pamostas cilvēku sirdī. Varbūt šie labdari iegriezīsies Eiropas austrumos esošajā valstī -Latvijā, tas provinces pilsētiņā Daugavas krastā,un arī manā pilsētā vairs ne--būs nabagu cilvēku...

Viktorija Novojenko, 8.a
Daugavpils Krievu vsk.-licejs