Ja grib, tad var

04.12.2019

Būt īstajā laikā un vietā un satikt īstos cilvēkus – šie vārdi ir tieši laikā, stāstot par Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas absolventu, konkursa Jaunais automehāniķis 2019” uzvarētāju Ervīnu Marcinkeviču. “Nedomāju, ka būtu kļuvis par to, kas esmu, un sasniegtu to, kas man ir patlaban, ja mācītos citā skolā un pie cita skolotāja,” saka Ervīns.

Uz Portugāli un Vāciju

Vidusskola jau vairāku gadu garumā īsteno Erasmus+ projektu “Praktisko zināšanu pilnveidošana Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas audzēkņiem un pedagogiem”. Tā ietvaros profesionālās izglītības programmas “Autotransports audzēkņi dodas divu mēnešu ilgā praksē uz Portugāli, savukārt profesionālās izglītības programmas “Restaurācija” jaunieši stažējas Vācijā. Jauniešiem ir iespēja individuāli stažēties dažādos autoservisos, pilnveidojot savas profesionālās iemaņas, uzlabojot svešvalodas zināšanas un iegūstot jaunas prasmes personības pilnveidei. Stažēšanās programma arī paredz, ka jaunieši regulāri dodas dažādās kultūrizglītojošās ekskursijās, iepazīstoties ar Portugāles dabu, vēsturi un kultūru.

E. Marcinkevičs bija pirmā kursa audzēknis, kad viņu uzrunāja skolotājs Elmārs Antons, piedāvājot doties līdzi uz Portugāli. “Parasti praksēs dodas trešā kursa audzēkņi, bet es redzēju, ka Ervīnam patiešām piemīt potenciāls, talants, ko noteikti vajag attīstīt. Tad kādēļ vilcināties?” norādot uz blakus sēdošo bijušo audzēkni, saka Elmārs. Viņš savos spriedumos nekļūdījās – nedz par talantu, nedz veidu, kādā sākt rosināt tā izaugsmi.

Pārāk čakls strādnieks

Atceroties četrus gadus senos notikumus, Ervīns neslēpj, ka tik ilgi ārzemēs vēl nebija dzīvojis, tādēļ pirmā nedēļa bijusi grūtāka, jo jāaprod ar jauno vidi un cilvēkiem, kas apkārt, precīzāk, viņu svešādo mentalitāti. Toties otrajā nedēļā varējis jau brīvi darboties. “Ar auto un tehniku esmu uz “tu” jau kopš agras jaunības, tādēļ zināju, ka šo lietu protu diezgan labi. Bet nebiju arī ļoti pašpārliecināts, jo automehānika ir joma, kur viss nemitīgi mainās un attīstās,” stāsta Ervīns. Viņa secinājumi? Lai ko arī dažkārt teiktu par negodīgumu, kas valda Latvijas autoservisos, mūsējie, salīdzinot ar portugāļiem, esot krietni kārtīgāki un arī godīgāki. “Tur mašīnu uzdzen uz pacēlāja, izjauc un tikai tad domā, ko tad īsti darīt. Tā tas auto tur trīs dienas karājas. Man pārmeta, ka strādāju pārāk ātri – darbu, kam viņi paredzēja trīs dienas, piemēram, dzinēja nomaiņu, paveicu pusotrā, divās,” nosmej Ervīns. Viņa sacīto papildina E. Antons, norādot, ka latvieši ir iemācīti stingrāk ievērot tehnoloģiju – kā pareizi veikt katru darbību. Portugāļi priekšrakstiem tik stingri nesekojot. Toties stundas likme par darbu ir divreiz augstāka nekā Latvijā. Neraugoties uz to, darba servisos netrūkst, jo, kaut arī valsts ir salīdzinoši maza, iedzīvotāju populācija liela, turklāt liela daļa cilvēku brauc ar samērā vecām mašīnām, jo valstī noteikts augsts ceļa nodoklis.

“Lielākās izmaiņas, ko šīs prakses laikā sevī novēroju, – kļuvu stipri drošāks. Pirms tam biju kautrīgāks, bija grūti izteikties, ieejot svešā sabiedrībā,” atzīst Ervīns. Tādēļ otro reizi uz Portugāli – tas bija 2018. gada rudens – viņš devās jau ar pavisam citādākām sajūtām. Šoreiz puisis nokļuva “Bosch”servisā, kas ir uzņēmums ar vārdu. Un atkal sevi apliecināja kā kārtīgu, punktuālu un lietpratīgu darbinieku.

Skolotājs Elmārs, kurš visu prakses laiku bija līdzās saviem audzēkņiem, uzsver – aktivitātes un iespējas, ko paver piedalīšanās projektā, ir vērtīgas un vajadzīgas. “Ja audzēknis redz, ka tur nekas savādāk nenotiek, ka viņš to pašu var izdarīt vēl labāk, ievērojami pieaug viņa ticība saviem spēkiem, pašpārliecinātība,” tā Elmārs.

Uzsist pa plecu, nevis nogrūst zemē

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka, lai arī Ervīnam jau pirmās prakses laikā piedāvāja darba līgumu, jaunietis tomēr atgriezās Zaļeniekos. Lielu lomu te nospēlēja cilvēciskais faktors. “Skolotājs Elmārs ir patiešām ļoti labs sava aroda meistars itin visā, kas saistīts ar automobiļa uzbūvi, apkopēm, remontiem – viņam bija vēl gana daudz ko man iemācīt. Pat tad, kad sanāca palaisties slinkumā, nenoliegšu, vienubrīd tā bija, skolotājs turpināja man ticēt – tā bija lielākā motivācija. Pirms automehāniķu konkursa pa vakariem mācījāmies mājās, lai labāk sagatavotos,” vaļsirdīgi stāsta Ervīns. “Vajag pareizajā brīdī uzsist pa plecu, nevis pagrūst zemē,” piebilst skolotājs Antons.

Vēl viens pluss mācībām nelielā skolā ir individuāla pieeja katram audzēknim. E. Antons salīdzina – lielā skolā no 30 audzēkņiem par automehāniķi aizies strādāt pieci, septiņi absolventi, bet šeit – visi vai gandrīz visi. ‘Mūsu skolai nav moderna aprīkojuma un liela budžeta. Nevar salīdzināt, kāda materiāltehniskā bāze ir lielajām skolām, kur arī var apgūt automehāniķa profesiju. Reizēm, ja nepieciešams apgūt ko specifiskāku, braucam uz labi aprīkotiem servisiem. Toties pie lielāka audzēkņu skaita nav iespējams tik labi katru no jauniešiem izkontrolēt. Tā ir mana priekšrocība, ka zinu savus audzēkņus, redzu viņiem cauri un nepieciešamības gadījumā varu vienu otru vairāk pabikstīt. Man ir savas mācīšanas metodes, kas ļoti labi strādā. Piemēram? Telefonu klasē neviens nelieto, nelamājas – ja mācāmies, tad mācāmies. Ja redzu, ka jaunieši, konkrēto uzdevumu veicot, ir piekusuši un zūd uzmanība, aiziet, šo pārtraucam, darām ko citu. Bet atslēgas vārds ir “darām”,” ieskicē E. Antons.

Kāda būtu Ervīna atbilde, ja kāds puika, kurš vēl tikai prāto par automehāniķa profesijas apgūšanu, vaicātu pēc padoma – kā gūt panākumus šajā jomā? “Jāapzinās – ja vēlies kaut ko sasniegt, ja esi atbraucis mācīties, tad mācies, cik vien nepieciešams – kaut visu dienu! Vēl svarīgi ir prast iekļauties jebkādā sabiedrībā, pielāgoties. Šajā ziņā man ļoti palīdzēja piedalīšanās projektā. Ja grib, tad būs,” ar milzīgu pārliecību balsī saka Ervīns.