Norvēģijas burvība aicina atpakaļ

Pēc pāris šādiem ceļojumiem sapratu, ka patiesā Norvēģija ir tur - mazajās pilsētiņās, kur ielas izskatās tukšas, bet daba – civilizācijas neskarta. Esmu pārliecināta, ka Norvēģijas burvība mani kādreiz aicinās atpakaļ. Nekur citur neesmu jutusies tik harmoniski.

Norvēģija ir valsts, kurā viss ir maksimāli pārdomāts harmoniskai, ērtai un mierīgai dzīvei. Tā nav vieta, kur pietiek paciemoties pāris dienas, lai sajustu visas priekšrocības. Norvēģijā ir jāpadzīvo ilgāku laiku, lai varētu saprast, cik mājīga ir šī zeme.

Norvēģiju iepazinu vispusīgi. Pirmkārt, mācības Oslo Universitātē. Jāsaka, ka studiju atšķirības no Latvijas augstskolām ir ļoti izteiktas. Iespaidu atstāj kaut vai pašas universitātes telpas – tehniski pilnībā nodrošinātas, modernas un ērtas. Lekcijas notiek diezgan „dzīvīgi”. Tā kā lektori vairumā gaidījumu ir ļoti pieredzējuši savā profesionālajā jomā, ir aizraujoši viņos klausīties. Piemēram, viena kursa vieslektori bija strādājuši bruņotajos spēkos Irākā un Afganistānā. Kurss par starptautisko terorismu uzreiz ieguva īpašu nokrāsu. Reiz norvēģu politikas zinātnes lektors minēja, ka Norvēģijas universitātēs ir pieņemts studentus uztvert kā klientus, „izglītības preces” patērētājus. Tas nozīmē, ka jācenšas studentiem izdabāt, iepatikties, pasniegt to, ko students sagaida. Vairākas reizes pasniedzēji jautāja studentu viedokli par mācību procesā izmantotajām metodēm un iespējām kaut ko uzlabot. Ekonometrijas kursā daži maģistrantūras studenti uz to atbildēja, ka kurss esot par vieglu. Tad nu mums deva arvien sarežģītākus uzdevumus un bakalaura programmas studentiem nācās pielikt vēl vairāk pūļu, lai neatpaliktu no maģistrantūras studentiem.

Eksāmeni Oslo Universitātē, manuprāt, ir sarežģītāki nekā Latvijā. Pat ja uzdevums nešķiet ļoti smags vai āķīgs, nav vienkārši iegūt augstākos novērtējumus. Eksāmens parasti ilgst trīs līdz četras stundas un tā norisi kontrolē apmēram desmit cilvēki, nepieļaujot neatļautas rīcības.

Gluži citāda ir norvēģu kultūra, kuru iespējams iepazīt, dienu dienā dzīvojot Oslo un ceļojot pa valsti. Sākotnēji Oslo man šķita mierīga un klusa. Tas nav brīnums, jo Oslo iedzīvotāju skaits ir daudz mazāks nekā Rīgā, lielākās transporta kustības notiek pazemes tuneļos. Kad paciemojos citās nelielās pilsētiņās, sapratu, ka tās ir vēl klusākas nekā Oslo – viena rosīga gājēju iela, nelielas privātmājas, neliels imigrantu skaits, absolūts miers un smaidīgi cilvēki ielās. Pēc pāris šādiem ceļojumiem sapratu, ka patiesā Norvēģija ir tur - mazajās pilsētiņās, kur ielas izskatās tukšas, bet daba – civilizācijas neskarta. Arī paši norvēģi arvien vairāk pārvācas no Oslo uz piepilsētas rajoniem, lai būtu tuvāk dabai.

Būšana pie dabas un sports norvēģiem ir divas dzīves stila sastāvdaļas. Mīlēt dabu un nodarboties ar sporta aktivitātēm bērniem māca jau no mazotnes. Darbojas speciālie „dabas bērnudārzi”, kuros bērni neuzturas telpās, bet tieši otrādi – dodas pārgājienos, spēlējas mežos, slēpo. Sabiedriskajā transportā katru dienu var redzēt bērnudārzu grupiņas, kurās ir apmēram 10 cilvēki un vadītājs. Ja laiks ārā ir slikts, visi bērni ir tērpti speciālās drēbēs, kas nesamirkst. Ja tā ir ziema, bērniem līdzi ir slēpes. Veselīgs un kustīgs dzīvesveids cilvēkiem ir asinīs. Bērnu audzināšana ir viena no pamatvērtībām norvēģu ikdienas dzīvē. Ģimenei ir nozīmīga, ja ne pati galvenā loma. Brīvā laika pavadīšana kopā ar ģimeni norvēģiem ir ļoti svarīga.

Norvēģijā valda arī feminisms. Norvēģietes cenšas panākt vienlīdzību visur - gan darbā, gan mājās. Tiek veikti pētījumi par to, cik daudz laika norvēģu gimenēs mājas uzturēšanai un rūpēm par bērniem velta vīrs, cik daudz - sieva. Sievietes aktīvi cenšas panākt vienādu partneru laika sadalījumu saimniecībā, kā arī bērnu audzināšanā.

Daudzus varētu interesēt, kāda ir globālās ekonomiskās krīzes ietekme uz Norvēģu ekonomiku un sociālo sfēru. Neiedziļinoties statistikā un skaitļos, krīze, protams, ir ietekmējusi šīs valsts ekonomiku, bet sekas nav tik dramatiskas kā citur. Kā naftas nācijai (paši norvēģi mēdz sevi tā saukt), Norvēģijai jārisina daudz mazāk problēmu nekā citām valstīm. Sarunājoties ar vietējiem jauniešiem, uzzināju, ka viņiem sarezģīti atrast darbu savā specialitātē.

Arī pati meklēju darbu, bet bez panākumiem, jo toreiz vēl nerunāju un nesapratu norvēģu valodu. Sarunvalodu sāku apgūt pēc četriem līdz pieciem mēnešiem. Tolaik norvēģu televīzijas kompānija NRK meklēja brīvprātīgos darbam Eirovīzijas dziesmu konkursā. Veiksmīgi izturēju atlasi un, strādājot Eirovīzijas projektā, daudz ieguvu gan personīgi, gan profesionālajā ziņā, kā arī uzzināju daudz vairāk par pašiem norvēģiem, par viņu darba kultūru un stilu.

Skandināviem vispār nav raksturīgi steigties vai pārak daudz uztraukties. Viņi savu darbu dara laikus un mierīgi. Ļoti liela nozīme ir mutiskām norunām - ja kaut kas tiek sarunāts, tas arī tiks izdarīts. Līgumi šādos gadījumā ir tikai formalitāte. Šādā mierīgā un draudzīgā atmosfērā nepastāv stingra hierarhija starp augstāk un zemāk stāvošiem darbiniekiem. Ir iespējams brīvi un nepiespiesti sarunāties ar jebkuru vadītāju. Arī problēmas tiek risinātas mierīgi - pat vissaspringtākajās situācijās ir iespējams atrast kompromisu un atrisināt visu vislabākajā veidā. Reiz dzirdēju vadītāju sakām: „Lai arī kas notiktu, nekad neskrieniet. Mēs vienmēr ejam mierīgā gaitā, lai netraucētu un velti neuztrauktu mūsu viesus." Tā patiešām arī notiek - stresa situācijas netiek velti „uzkarsētas”.

Šāds skandināvu dzīves stils man ir gājis ļoti tuvu pie sirds. Esmu pārliecināta, ka Norvēģijas burvība mani kādreiz aicinās atpakaļ. Nekur citur neesmu jutusies tik harmoniski. Par neparasto troļļu un E. Grīga mūzikas zemi var stāstīt bezgala ilgi un aizraujoši, bet uzskatu, ka daudz iespaidīgāk visas šīs burvības izjust pašam ar savu sirdi. Tādēļ visiem interesentiem no visas sirds iesaku apmeklēt šo unikālo vietu uz zemeslodes.