Otrās mājas Kristiansanda

Apmaiņas studentu dzīvi interesantāku un „norvēģiskāku” padarīja dažādi pasākumi un braucieni uz slavenākajiem Norvēģijas dabas brīnumiem. Izmantoju iespēju iemācīties gatavot tradicionālos norvēģu ēdienus īpašajos, apmaiņas studentiem organizētajos kursos. Apmeklēju arī koncertus Kristiansandas mākslas muzejā.

Šogad piedzīvoju Norvēģijas ziemu un pavasari, jo vienu semestri dzīvoju un mācījos Kristiansandā. Jaunu iespaidu daudz – par laiku, kad zemi klāja dziļas sniega kupenas, karstām maija dienām un reibinošām koku smaržām, no ceļojumiem uz fjordiem un pie grāmatām pavadītām dienām, eksāmenu laika.

Spilgti palikusi atmiņā ierašanās Kristiansandā. Agri jo agri izlidoju no Rīgas un jau pēc dažām stundām nokļuvu citā pasaulē. Pirmie iespaidi bija „sniegoti” – neredzēti augstas sniega kupenas. Vairākus mēnešus Kristiansanda asociējās ar sniega un ziemas pilsētu, bija grūti noticēt tam, ka iespējami arī citi gadalaiki. Taču pavasaris ieradās reizē ar lakstīgalām, krāšņi ziedošiem ķiršiem un kūrorta pilsētas gaisotni. Tomēr Kristiansanda tik un tā palika baltā pilsēta, jo tai raksturīga Norvēģijas dienvidu apbūve - baltās koka mājas.

Kristiansandā iejutos kā mājās. Otrās mājas šajā pilsētā bija Agderas Universitāte, kur bija patīkama, mācības veicinoša atmosfēra - skaistas, plašas telpas, lieliska bibliotēka un lasītava, moderns aprīkojums auditorijās. Viss studentiem piemērots, dažas telpas pieejamas darbam pat vēlās nakts stundās. Izvēlētie kursi bija ļoti aizraujoši, bet jālasa daudz, un, kaut arī visas grāmatas dažos eksemplāros bija pieejamas bibliotēkā, bieži vien nācās tās pirkt universitātes grāmatnīcā. Mācībām nepieciešamo informāciju, tai skaitā lekciju materiālus, pasniedzēji ievietoja studentiem pieejamā datu sistēmā. Par visaizraujošāko kursu kļuva „American Studies” - ieskats amerikāņu kultūrā un literatūrā. Šo kursu pasniedza atraktīvs pasniedzējs, par kuru neviens vien studiju biedrs izteicās, ka viņš ir vislabākais, vismotivējošākais pasniedzējs, pie kura bijusi iespēja mācīties. Kaut arī studentu bija daudz, visiem bija iespējas izteikties nelielākās semināru grupās. Apgūstamās zinības arī radīja jaunas intereses kultūras jomā.

Varētu izklausīties jocīgi - aizbraucu uz Norvēģiju, lai studētu par amerikāņiem un britiem. Taču nē, tikpat un vēl vairāk jauna apguvu par norvēģu kultūru. Pirmkārt, izmantoju iespēju būt Norvēģijā un dzirdēt dzīvu valodu, pieradināt ausis. Pirms došanās apmaiņas semestrī, biju mācījusies norvēģu valodu pusotru gadu. Jau tūlīt pēc ierašanās sāku pielietot šīs zināšanas praksē. Sākumā tik viegli nevedās - bija vairākas reizes jāpārjautā un bieži vien, izdzirdējuši dīvaino akcentu, norvēģi turpināja sarunu angliski. Taču ar laiku uzķēru valodas ritmu un melodiju, arvien mazāku piepūli prasīja dzirdēto sarunu saprašana. Drīz vien ar mani sarunājās norvēģiski, reizēm pat uzslavējot par valodas prasmi - tas nozīmē, ka ir pamanīts mans „ne-norvēģiskums”, bet saprasties var labi. Apmaiņas studentiem dzīvi interesantāku un norvēģiskāku padarīja ESN (Erasmus Student Network) un ISU (International Student Union) biedri, organizējot gan saviesīgus pasākumus, gan braucienus uz dažiem no slavenākajiem Norvēģijas dabas brīnumiem. Izmantoju iespēju iemācīties gatavot dažus tradicionālus norvēģu ēdienus īpašajos, apmaiņas studentiem organizētajos kursos. Kopā apmeklējām arī koncertus Kristiansandas mākslas muzejā. Un, protams, norvēģiskā garā atzīmējām 17. maiju (Konstitūcijas dienu). Izbaudījām tradicionālo gājienu pa pilsētas centru nevis kā skatītāji, bet kā dalībnieki, kas ir neatkārtojama pieredze, visticamāk vienīgā reize mūžā.

Maijs bija eksāmenu un tālāku ceļojumu laiks, varētu teikt, ka vissatraucošākais mēnesis. Stress pirms katra eksāmena, trīcošas kājas, stāvot pie 600 metrus augstas klints radzes. Par spīti sesijai un apjomīgajai lasāmvielai, vairāki desmiti apmaiņas studentu devās uz ievērojamiem dabas objektiem pie slavenā Līsefjorda (Lysefjord) - uz Preikestolenas (Kanceles) klinti un Kjeragboltena akmeni. Preikestolena ir stāva, 600 metru augsta klints ar plakanu virsmu, no tās paveras skats uz fjordu. Divu stundu ilgajā pārgājienā uz šo dabas brīnumu jau ir izrunāti dažādi šausmu stāsti par to, kā katru gadu vairāki tūristi zaudē dzīvību, nokrītot no klints. Bet tas neattur daudzus no mums pierāpot pie klints malas un palūkoties lejup, lai sajustu, ka tas viss ir īsts. Tāpat ar Kjeragboltenu - milzu akmeni, kas iespiests klinšu plaisā virs fjorda - uz tā ir jāuzkāpj! Ceļā uz šo biedējoši skaisto veidojumu „iebridām ziemā” - sniega sega augstienēs arī maija mēnesī ir bieza. Izpikojāmies un saulē iedegām sarkani kā vēži, jo izrādījās, ka nebijām padomājuši par aizsardzību pret spēcīgo ziemeļu sauli. Bet viss ir labs, kas labi beidzas - kāja pie klints malas nepaslīdēja un arī eksāmeni tika nokārtoti ļoti veiksmīgi.

Tikpat saviļņojoša kā Norvēģijas daba ir arī māksla - Vigelanda skulptūras Oslo, Eduarda Munka gleznas - to oriģinālus redzēju pirmo reizi. Oslo ir ziemeļeiropeiska pilsēta ar lielām klasicisma stila ēkām, savā ziņā mazliet radniecīga Rīgai. Maija beigās, paviesojoties Norvēģijas galvaspilsētā sapratu, ka man sirdij tuvāka ir Kristiansanda - baltā, mierīgā dienvidu pilsēta.