Semestris Norvēģijā Moldes augstskolā (Høgskolen i Molde)

Izraušanās no ierastās vides man bija nopietns izaicinājums un liels piedzīvojums, kas izmainīja manu skatījumu uz pasauli un lietām, kā arī paplašināja manu redzesloku. Varu teikt milzīgu paldies par šo lielisko iespēju pilnveidot sevi un savas angļu valodas zināšanas Norvēģijā.

Norvēģija ir izslavēta kā „super dārga”, bagāta un skaista zeme. Lielos vilcienos varu tam piekrist. Pēc pusgada, kas pavadīts šajā zemē, tiek pamanītas arī citas iezīmes. Proti, cilvēki ir rezervēti, dievina sportiskās aktivitātes - paši norvēģi par sevi saka, ka viņi ir dzimuši ar slēpēm kājās un lietussargu rokā – par slēpēm pilnīgi piekrītu, bet lietus nemaz vairāk kā mūsu pašu zemītē tur nelīst. Uzticības un drošības līmenis ir vienkārši apskaužams, ne mirkli nav jāuztraucas par nepieslēgtu riteni, neaizslēgtām durvīm vai pazaudētu naudas maku. Vienīgi veikalos pieejamais preču klāsts ir neiedomājami nabadzīgs. Šeit savu lomu spēlē sauklis „atbalsti vietējo preci!”

Savu viedokli par dažādām tautām un to ieradumiem bieži vien gūstam no televīzijā redzētā, presē lasītā un apkārt dzirdētā. Bet šī bija unikāla iespēja veidot savu viedokli no pašas acīm redzētā un izjustā. Pusgadu biju ierauta internacionālā virpulī, kas ļāva apgūt daudz jauna un izzināt cilvēku ieradumus. Lieliski bija dzirdēt no pašiem francūžiem, ka viņi ir iedomīga tauta, saņemt uzslavas no spāņiem par spēju ierasties laikā un iztikt bez „siestas”s Interesanti bija noraudzīties, kā austrieši un vācieši pārzina pulverveidīgos produktus, kuriem tikai jāpievieno piens vai ūdens un jāuzvāra. Sastapu neatlaidīgu ēģiptieti uz slēpēm un noklausījos beļģu/nīderlandiešu/francūžu mūžīgajos strīdos par to, kura valsts un ar ko labāka. Redzēju dzirkstelīti čīlieša acīs, kurš stāstīja par savu pasaulē labāko māju, neskatoties uz to, ka tai pat īsti jumta un durvju nav, bet tajā regulāri sastopamas čūskas un milzīgi zirnekļi.

Arī pats mācību process Norvēģijā atšķiras no mums tik ierastā. Liels uzsvars tiek likts uz patstāvīgu darbu un laika plānošanu. Apmeklējamo lekciju skaits ir ļoti neliels, bet apgūstamā materiāla apjoms - ievērojams. Labs piemērs man bija norvēģu studenti, kuri pēc lekcijām gāja uz skolas bibliotēku un pavadīja tur stundas četras vai piecas, lasot materiālus, kas paredzēti nākošajai lekcijai. Skolā bija vairākas „klusās istabas,” kurās iespējams mācīties un lasīt pilnīgā klusumā - studentu kopmītnēs klusums neiestājas nekad. Ļoti patīkami, ka skola bija pieejama jebkurā diennakts laikā, katrs students savu apliecība varēja izmantot kā atslēgu augstskolas durvju atvēršanai. Tas nodrošināja pieeju arī datoriem, printeriem un kopētājiem - to izmantošana bija bezmaksas.