Studijas Norvēģijā, Buskerudas Augstskolā jeb kā es braucu Ziemeļzemi lūkoties!

Katra pieredze - viegla, sarežģīta vai emociju pārbagāta - ir solis augšup personības attīstībā. Solis, lai apzinātos un piepildītu ne tikai akadēmiskos un ar karjeru saistītos mērķus, bet arī lai vairāk saprastu sevi un savus nākotnes plānus.

Atklāti sakot, Ziemeļvalstis līdz šim nekad nebija nācies tā pa īstam iepazīt, tāpēc EEZ un Norvēģijas piedāvātā mobilitātes stipendija bija lieliska izdevība apvienot patīkamo ar lietderīgo. Izmantoju piedāvāto iespēju studēt un iepazīt dažādu tautu kultūras, kā arī vienlaicīgi saprast un tuvāk iepazīt norvēģus un Norvēģiju.

Ja kādam šķiet, ka, dodoties uz it kā mūsu mentalitātei tik tuvo Skandināvijas valsti, nenāksies piedzīvot kultūršoku, tad padomājiet vēlreiz! Norvēģija sagaida ar kultūru dažādību, augsti attīstītu infrastruktūru, nebeidzami lietainu laiku un nesteidzīgiem cilvēkiem. Pirms šī brauciena trīs mēnešus biju pavadījusi praksē Grieķijas svelmē, tāpēc Norvēģijas miers un sakārtotība, pretēji dienvidu nerimtīgajam ritmam un kņadai, radīja papildu emocijas.

Dodoties uz kādu valsti, nākas dzirdēt stereotipus par to. Par Norvēģiju tie visbiežāk bija saistīti ar laika apstākļiem (barga ziema), sportu (norvēģi visu brīvo laiku pavada slēpojot), kā arī stereotipiem par bagātiem cilvēkiem un izteiktu nacionālismu. Kā ir patiesībā? Atklāti sakot, dažādi.

Ziema tiešām ir barga, bet ne visā valstī. Ja dodat priekšroku nebeidzami lietainam laikam, dodieties uz Bergenu vai Stavangeru. Laika apstākļi norvēģus nelutina – septembrī mūs sagaidīja plus 10 grādus vēss laiks un nepārtraukti lija lietus, kas dažkārt (tiešām reti) mijās ar kādu saulainu dienu. Ziema sākās agri – jau novembrī nācās pakot ārā visu līdzpaņemto ziemas apģērbu, lai mīnus 10  līdz mīnus 15 grādu salā nenosaltu.

Sports tiešām ir svarīga norvēģu dzīves sastāvdaļa – skriešana, kalnos kāpšana, slēpošana un citi ziemeļu dabas apstākļiem atbilstoši sporta veidi tur ir lielā cieņā. Tomēr pamanāmas arī nopietnas liekā svara problēmas jauniešiem. Tāpēc nevar teikt, ka norvēģi to vien dara kā sporto. Dzīvoju pilsētā Kongsbergā - pasaulē pazīstamu norvēģu slēpotāju dzimtenē (tā zināma arī ar sasniegumiem dažādu aviācijas un kosmosa ierīču ražošanā). Tā kā neesmu ar sportu uz „tu,” man to aizvietoja vienkārša pastaiga. Arī ne-sportistiem Norvēģijā jārēķinās, ka bieži nāksies pārvietoties kājām, piemēram, Kongsbergā - lai no studentu viesnīcas nokļūtu līdz tuvākajam lielveikalam un pilsētas centram, nepieciešamas 20 līdz 25 minūtes.

Studiju nodrošinājums ļoti līdzinās Eiropā pieredzētajam – labiekārtotas telpas, plaša bibliotēka, brīvi pieejama datortehnika. Pasniedzēji atsaucīgi, bet vide augstskolā – internacionāla. Kaut arī norvēģi ir samērā izteikti individuālisti, bibliotēkā nepārtraukti valdīja kņada un grupu darbi norisinājās līdz pat vēlam vakaram. Bieži notika arī dažādi studentu pasākumi. Nezinot norvēģu valodu, nav viegli iesaistīties ne tikai studentu pasākumos, bet arī vietējā sabiedrībā kopumā. Ir jāpieņem, ka, atšķirībā no dienvidu tautām, norvēģi ir daudz kautrīgāki, mazāk sabiedriski, un daudz vairāk brīvā laika pavada studējot, nekā piedaloties sabiedriskās aktivitātēs. Cenas valstī ir ļoti augstas un arī paši norvēģi bieži neatļaujas ēst ārpus mājas vai vienkārši satikties „pie kafijas.”

Interesantas bija valodas un norvēģu kultūras studijas. Kaut arī nedaudz pietrūka pašu norvēģu iesaistīšanās (kursus apmeklēja tikai apmaiņas studenti), bija interesanti  ne tikai uzzināt daudz ko jaunu par šīs valsts kultūru un tradīcijām, bet arī salīdzināt tās ar katra apmaiņas studenta pieredzi. Ikdienā par kultūras mantojumu vien liecina tradicionālās koka mājiņas un ziemeļbriežiem izrotātos adītos džemperos ietērptie norvēģi. Valsts ir mūsdienīga, tehnoloģiju pārbagāta un industriāli virzīta. Tas redzams arī studentu dzīves stilā – tradicionālo ēdienu vietā viņi izvēlas picu un savos jaunāko modeļu datoru ekrānos spēlē spēles vai skatās filmas.

Lai arī kā vietējiem tas varētu nepatikt, Norvēģija ir iecienīts imigrantu un bēgļu galapunkts. Jau iebraucot pilsētā manāms, ka norvēģi nebūt nav vienīgā tautība. Pie autobusa stūres sēž indietis tradicionālā galvassegā (zilā turbānā), vilciena kontrolieris ir afro-amerikāņu izcelsmes, bet lielveikala kasē pircējus apkalpo arābu izcelsmes sieviete. Sākumā ir neliels kultūršoks, īpaši jau Oslo ielās, kur somālieši, pakistānieši, kurdi un citu valstu pārstāvji lepni pārvietojas tradicionālajos tērpos. Universitātē situācija ir līdzīga - ikdienā biežāk sanāca kontaktēties ar iebraucējiem. Es neteiktu, ka nevēlējos iepazīt norvēģus, drīzāk gan ar citu valstu studentiem sanāca vairāk kontaktēties valodas barjeras un norvēģu nedaudz snobiskās attieksmes dēļ. Uzzinot, ka esam no Latvijas, arī oficiālās iestādēs manāma zināma neiecietība - daļai norvēģu ir bail par to, ka valstī no visas pasaules labākas dzīves meklējumos ierodas imigranti. Studiju laikā iepazinos ar ģimeni no Kongo, kas politiskās un kara darbības vajāti pārcēlušies no vienas Āfrikas valsts uz otru, līdz nokļuvuši Norvēģijā. Viņi ir pateicīgi par iespēju sākt dzīvi no jauna, bez kara un bada šausmām.

Pavadītais laiks Norvēģijā ir radījis pamatīgu vielu pārdomām. Kaut arī iepriekš gūta starptautiska pieredze, Norvēģija manā dzīvē ieviesa pamatīgas pārdomas. Bagātība, attīstība un kopējā labklājība valstī mijas ar bēgļu, imigrantu un maznodrošināto cīņu par labāku nākotni. Individuālisms un karjerisms mijas ar notrulinātu jauniešu skatieniem.

Katra pieredze - viegla, sarežģīta vai emociju pārbagāta - ir solis augšup personības attīstībā. Solis, lai apzinātos un piepildītu ne tikai akadēmiskos un ar karjeru saistītos mērķus, bet arī lai vairāk saprastu sevi un nākotnes plānus. Paldies par iespēju šādu pieredzi pilnībā izbaudīt!