Par Stavangeras universitāti Norvēģijā

Ja būtu iespēja vēlreiz izdarīt izvēli par to, kur pavadīt pusgadu no dzīves, nedomājot brauktu uz Stavangeru. Tikai šoreiz izvēli nenoteiktu tik stratēģiski un loģiski pamatojumi, kā augstais dzīves līmenis un vienreizējās dabas bagātības. Dažos vārdos grūti nodefinēt, kas tieši tur ir tik unikāls. Ja tā padomā, tad tie droši vien ir cilvēki, kuri padara vidi tik neierasti tīru, drošu un mierīgu.

Viss sākās ar to, ka Stavangerai neraksturīgi saulainā dienā mani Sola lidostā sagaidīja jauna japāņu meitene. Organizētais bezmaksas pakalpojums bija tieši tas, kas jaunajam studentam tik ļoti nepieciešams pirmajā ierašanās dienā. Pirmos sev aktuālos jautājumus uzdevu viņai, izmantoju iespēju painteresēties arī par pašas meitenes pieredzi. Izrādījās, ka meitene iepazinusies ar norvēģu puisi un turpmāko dzīvi saista ar Norvēģiju. Pirmajā brīdī tas šķita savādi, pat neprātīgi, bet vēlāk atskārtu, ka liela daļa apmaiņas studentu dažādu iemeslu dēļ mēdz aizkavēties Norvēģijā uz nenoteiktu laiku.

Par saviem pirmajiem iespaidiem viegli runāt, tie iezīmējušies atmiņā skaidri un neizdzēšami – tā ir nevainojami vienmērīgā, sulīgi zaļā un kuplā zāle, kas nebeidza mani sajūsmināt ik dienas, kā arī neizprotami augstās cenas pārtikas produktiem. Man paveicās, dzīvoju tieši pie universitātes tāpat kā Rīgā - Ķīpsalā. Taču studentu pilsētiņa Stavangerā ir lielāka, modernāka un vēl vairāk nošķirta no pilsētas. Pēdējās ēkas pabeigtas 2005. gadā. Skola aprīkota ar moderniem datoriem un programmatūru, tie pieejami ikvienam studentam līdz vienpadsmitiem vakarā. Mācību vajadzībām iekārtotas milzīgas laboratorijas ar jaunām un jaudīgām iekārtām. Studenta apliecība kalpo par ieejas atslēgu skolā, pieejama arī bezmaksas kopēšana un drukas darbi, milzīga un tai pat laikā mājīga bibliotēka. Mani pārsteidza atklātās attiecības starp augstskolas vadību, profesoriem un studentiem. Valda punktualitāte un disciplīna, bet tai pat laikā sapratne un pielaidīgums.

Vietējo iedzīvotāju sejās atspoguļojās apmierinātība ar dzīvi. Tas gan nenozīmē, ka viņiem kaut kas tiek dāvāts par baltu velti. Drīzāk varētu teikt, ka cilvēkiem ir iespēja apzināties brīvā laika vērtību, kas Latvijā tik ļoti pietrūkst. Norvēģijā nezog, jo cilvēkiem ir radīti apstākļi būt cilvēcīgiem un sagādāt prieku, palīdzot citiem.

Mums gan daudz nesanāca kontaktēties ar vietējiem, jo ārzemju studentu bija ļoti daudz. Katrs kopā pavadītais vakars un jebkura aktivitāte sniedza daudz jaunu atklāsmju un fantastisku iespaidu. Kontaktējoties ar jauniešiem no malu malām, ir iespējams mainīt savu dzīves uztveri un stereotipus par konkrēto valsti vai tautību. Tas bija vienreizēji! Man šķiet, ka jauniešus satuvināja arī pati vide, kurā dzīvojām. Dienesta viesnīcas ir izvietotas piecu līdz divdesmit minūšu gājiena attālumā. Vienam otru tuvāk iepazīt ļāva arī orientēšanas nedēļa universitātē, kas bija veltīta visiem ārzemju studentiem. Arī fakultātēs notika dažādi pasākumi un aktivitātes. Nepagāja ne mēnesis, kad atskārtu, ka daļa no šiem jauniešiem ar pilnīgi atšķirīgo dzīves pieredzi, uzskatiem un reliģisko piederību, man kļuvuši par patiešām labiem draugiem, kurus aizmirst vairs nebūs iespējams. Izklausīsies varbūt naivi vai pat muļķīgi, bet mums pašiem šķita, ka esam īpaši – neliela daļiņa katrs no savas valsts, kurai dota iespēja iepazīt citas kultūras un kaut nedaudz sniegt ieskatu citiem par savējo.  Kopā pavadītais laiks, nakts sarunas, ģitāras spēle, kāpelēšana pa klints sienu, kas atrodas studentu pilsētiņas sporta centrā, kopīgi gatavotās maltītes, pastaigas gar jūru, trakā mācīšanās un ballēšanās līdz rītausmai ļāva man saprast, ka esam tomēr „no viena māla mīcīti”!

Esmu ieguvusi daudz, iegūtā pieredze ir neatsverama. Lielākā vērtība, manuprāt, ir jaunie draugi, ar kuriem uzturēt kontaktus vēl arvien ir aizraujoši. Laiks, lai viens otru iepazītu, bija nežēlīgi īss, bet varbūt tieši tas visam piešķīra dubultu vērtību. Tomēr draudzību ierobežot nav iespējams, arī apciemot vienam otru nav ne tik dārgi, ne sarežģīti. Mēs visi laimīgā kārtā satikāmies Norvēģijā un tagad jau tiksimies viens pie otra – mājās.

Atpakaļ