Stipendijas mēnesis Hradeckrālovē, Čehijā

Kad tu, cilvēks, dodies uz citu valsti, gribot negribot iepriekš nākas kaut ko palasīt par šo zemi. Tā bija arī 2010. gada oktobrī pirms mana brauciena Čehijas valdības stipendiāta statusā uz Hradeckrāloves (Hradec Králové)  universitāti. Uzzināju, ka Čehija pēc Slovākijas Republikas atdalīšanās 1993.gadā, ir tikai nedaudz lielāka par Latviju (79 tūkst. kv. km). Iedzīvotāju gan ir 4,7 reizes vairāk nekā Latvijā – 2010. novembra sākumā tie bija 10,7 miljoni. Ja Latvija būtu tikpat blīvi apdzīvota, tad mūsu būtu apmēram 8 miljoni!

Jāsaka, ka mans brauciens bija saistīts ar čehu kolēģu interesi par maniem pētījumiem skolas ergonomikā jeb pedagoģiskajā ergonomikā, tas čehu kolēģiem ir kas jauns. Teikt, ka man izdevās iedibināt šo pētniecisko virzienu Hradeckrāloves universitātē, būtu pārspīlēti, tomēr sēkla krita atsaucīgā augsnē – to rādīja studentu jautājumi pēc lekcijām, to varēja just arī kolēģu – dabaszinātnieku vērtējumos.

Stipendiāts

Stipendiāts



Lai šo pārdomu lasītājiem rastos kaut cik plašāks priekšstats gan par šo zinātnisko virzienu, gan kopīgajos pētījumos veikto, tad paskaidrošu, kas ir pedagoģiskā ergonomika. Tā ir pedagoģijas lietišķā apakšnozare, kuras uzdevums ir caur ergonomiski sakārtotu darba vidi radīt tādus mācību darba apstākļus, kas pilnībā nodrošinātu skolēna un skolotāja radošā potenciāla izpausmi maksimāli augstu mācību darba rezultātu sasniegšanai. Turklāt pedagoģiskās ergonomikas uzdevums, no vienas puses, ir nodrošināt, lai skolas darba vides īpatnības (piemēram, nepietiekama kustību intensitāte, ne visiem skolēniem piemērotas skolas mēbeles, neatbilstošs skolas somas svars, nepilnības skolas darba organizācijā utt.) ne tikai neatstātu paliekošu iespaidu uz skolēnu veselību arī nākotnē, bet, no otras puses, izskaidrotu skolēniem pieņemamā veidā, kāpēc tas ir tik nepieciešami un ko katrs pats var darīt gan savas šībrīža darba vides (skolā un mājās) uzlabošanā, gan vispārējās izpratnes iegūšanā par darba drošību. Darba drošība un katra strādājošā līdzatbildība par savu darba vidi, kuru iegūst ar izglītošanu mācību procesā – lūk, kas ir uzsvērts Eiropas Savienības (ES) direktīvajos dokumentos, jo tieši 18-24 gadus vecu nodarbināto vidū ES relatīvi ir vislielākais nelaimes gadījumu skaits. Šajā vecumā lielākā daļa jauniešu pēc izglītības ieguves nonāk darba vidē, taču viņiem trūkst  praktisko iemaņu darba drošībā, un teorētiskās zināšanas drīzāk tiek uztvertas kā mazsvarīgas vai formālas prasības. Tāpēc pedagoģiskajai ergonomikai te ir darba pilnas rokas.

Līdz ar to svarīgs uzdevums ir izpētīt, piemēram, skolēnu un studentu darba organizācijas prasmes, izpratni par darba vidi utt. Mēnesi ilgajā pētniecības darbā, protams, nevar paveikt īpaši daudz, taču kopīgiem spēkiem veicām studentu datorlietošanas paradumu izpēti, kā arī noskaidrojām, kā studenti, datorlietotāji, izprot atsevišķus darba aizsardzības jautājumus. Izpētē neklātienē ar anketēšanas metodi iesaistījām arī Slovākijas un Latvijas studentus.  Piemēram, noskaidrojās, ka 58% čehu studentu ik dienas ievada tekstus datorā, kamēr Latvijā tādu ir tikai 31%, bet Slovākijā – tikai 22% studentu. Krietni vairāk (79%) studentu Čehijā ik dienas lieto e-pastu, kamēr Latvijā un Slovākijā attiecīgi tikai 60 un 40%. Toties čehu un slovāku studenti relatīvi daudz vairāk datoru izmanto informācijas ieguvei (attiecīgi 53 un 67%), kamēr Latvijā to katru dienu dara tikai trešā daļa studentu (33,3%).
Mācību laboratorija

Mācību laboratorija



Viens no datorlietotāju ergonomiskās kultūras rādītājiem ir obligāti nepieciešamo darba pārtraukumu jeb paužu ievērošana. Regulāri tās ievēro katrs ceturtais slovāku students, katrs piektais čehu students un tikai katrs septītais Latvijas students. Arī darba pārtraukumu pavadīšana ir atšķirīga, piemēram, ja čehu un slovāku studenti atzīmē, ka pauzē veic dažādus vingrinājumus (attiecīgi 17 un 16%), tad Latvijas studenti vispār nav norādījuši, ka izmanto datordarba pārtraukumu.

Paralēli datorlietotāju studentu analīzei tika uzsākta arī dažādu klašu skolēnu datorlietotāju darba vides analīze. Šis pētījums vēl turpinās.

Daļu pētījumu laika veltījām arī Čehijas un Latvijas skolu darba vides salīdzinošajai izpētei. Te gan jāsaka, ka Čehijā ievērojami vairāk domā par skolas vides sakārtošanu atbilstoši ergonomiskām prasībām. Piemēram, daudz plašāk ir izstrādātas prasības telpu apgaismojumam un temperatūrai, interesanti, ka Čehijas skolās temperatūras normatīvos noteikts, ka tai jābūt par vismaz 2–4 grādiem augstākai nekā Latvijā.

Runājot par ne tik akadēmiskiem priekšstatiem un notikumiem, vēlos pastāstīt par Hradeckrālovi. Tā atrodas nepilnus 120 km uz austrumiem no Prāgas, pēc iedzīvotāju skaita līdzinās mūsu Daugavpilij tās „ziedu laikos”. Pilsētai cauri plūst divas upes – Labe, kas tālāk Vācijā iegūst vārdu Elba, un Labes pieteka Orļica. Pie tām ir saglabātas pilsētas pirmās elektrostacijas, kas vien jau liecina – čehi prot saglabāt savu vēsturi, arī pavisam neseno.

Vēsturi, protams, labāk iepazīt pilsētas senajā daļā, kas izvietojusies nelielā pakalnā. Te ir vairākas baznīcas, sīkāki un lielāki veikaliņi, protams, netrūkst krodziņu un viesnīcu. Dzīvoju viesnīcā, senceltā ēkā, kuras pagrabā iekārtots brīnišķīgs restorāns – tiem līdzīgus var atrast mums kaimiņos esošās Tallinas vecpilsētas senajos namos. Oktobra pirmā puse vēl bija gana silta, un  ielu kafejnīcas bija cilvēku pilnas. Prāgā, kur  pabiju reizes divas, pat ārā diezgan pavēsajos brīžos ielu kafejnīcas tika speciāli apsildītas ar īstu liesmu.

Studenti ir visur

Studenti ir visur

Bet ne jau nu visu mēnesi sēdēju pie datora vai stāvēju auditorijas priekšā. Bez jau pieminētajiem diviem izbraucieniem uz Prāgu, kur bija iespēja lieliska gida – pensionētā ķīmiķa – Františeka vadībā iepazīt daļu Prāgas un pabūt arī Kārļa universitātes Ķīmijas fakultātē. Daudz interesanta atklāju arī pašā  Hradeckrālovē, jo savu gadu dēļ ne īpaši daudz tiku izbraucis ārpus pilsētas. Šis bija mans otrais Čehijas apciemojums, tāpēc gan Hradeckrālovē, gan Prāgā atklāju jau iepriekš ievērotus un šajā braucienā arī novērtētus sīkumus, proti, mazās miniatūras un ornamentus uz ietvēm, kas izveidoti no mazām akmens plāksnītēm. Un ticiet vai ne, ar lielu interesi laiku pa laikam meklēju un atradu aizvien jaunus „akmens daiļdarbus”. Tā esot sena čehu tradīcija, kas tagad atdzimst no jauna, – pilsētās tik ļoti pierasto asfaltu aizvien vairāk nomaina tieši šie akmens ornamenti. Turklāt šim ietvju segumam esot arī praktiskais labums: pirmkārt, dabisks materiāls un, otrkārt, ziemā tas nav tik slidens kā asfalts.

Protams, nevarēju neaiziet arī uz kādu koncertu vai teātra izrādi. Tieši oktobrī Hradeckrālovē notika teātru festivāls, un tā ietvaros noskatījos Čehova „Tēvoci Vaņu”. Tā ir interesanta sajūta – čehu valodu neprotu, oriģinālā šo lugu visā pilnībā arī lasījis neesmu, bet likās, ka visu saprotu. Bet īpašs baudījums bija gan Hradeckrālovē, gan ārpus pilsētas robežām zināmā vokālā ansambļa Gentleman Singers koncerts, ar kuru mūziku aicinu iepazīties arī citus interesentus. Kad koncerta izskaņā ansamblis dziedāja atvaddziesmu, es sapratu – arī čehu tauta ir dziedātāju tauta. Tas man bija viens no jaukākajiem atklājumiem šī stipendijas mēneša laikā.