Profesionālās izglītības kompetences centrs (PIKC) Smiltenes tehnikums ir skola, kas ļoti aktīvi izmanto Erasmus+ piedāvātās iespējas audzēkņiem, skolotājiem un izglītības iestādes absolventiem paplašināt redzesloku un profesionālās zināšanas. Tiklīdz viens projekts ir noslēdzies, savu kārtu jau gaida nākamais. Tomēr bija arī tāds laiks, kad starptautisko projektu vadītāja Inguna Avota priecājās, ja uz ārzemēm aizbrauca pieci jaunieši.
Dot iespēju visiem
Pērn Smiltenes tehnikumā vienlaikus tika īstenoti pieci projekti, no kuriem trīs vēl turpinās. Turklāt projektu vadītāja I. Avota parūpējusies, lai tiem šogad piepulcētos arī “jaunpienācējs” – mobilitātes projekts ar nosaukumu Atklājot iespējas. Patiesi – vēl viena jauna iespēja 104 projekta dalībniekiem.
“Vienu daļu jauniešu, kuri atnāk mācīties pie mums, par labu šādai izvēlei pamudinājusi iespēja piedalīties projektos, un viņi to arī neslēpj. Tā pirms gada mācīties programmā Viesnīcu pakalpojumi atbrauca meitene no Valmieras. Interesanti, es nodomāju, jo Valmierā taču arī var apgūt šādu programmu. Uz manu “kādēļ?” viņa atbildēja: “Jā, bet tur nav iespējas doties praksē uz Kanāriju salām!” Protams, vienkārši tāpat neviens nekur nebrauc. Lai tiktu uz ārzemēm, jauniešiem ir jāizpilda zināmi nosacījumi – nedrīkst būt nesekmīgas atzīmes, neattaisnoti mācību stundu kavējumi. Arī mūsu absolventi ir atzinuši, ka iespēja pēc skolas beigšanas vēl aizbraukt praksē ir gana spēcīgs dzinulis, lai pabeigtu mācības. Tāpat darām visu iespējamo, lai praksē uz ārzemēm tiktu tie cilvēki, kuriem izraušanās no ikdienas nepieciešama visvairāk,” stāsta Inguna, neslēpjot, ka ar pēdējo frāzi domājusi tos jauniešus, kuriem nav bijis lemts piedzimt pārtikušās ģimenēs, kuri nāk no ļoti kuplām ģimenēm – pat deviņi un vairāk bērni –, kā arī bāreņus.
Šajā brīdī sarunā iesaistās programmas Ēdināšanas pakalpojumi otrā kursa audzinātāja, latviešu valodas un literatūras skolotāja un izglītības metodiķe Evita Segleniece, uzdodot retorisku jautājumu – vai lauku reģionos ir ļoti daudz ģimeņu, kuras varētu atvases aizsūtīt trīs nedēļas padzīvot ārzemēs, piedevām līdzi iedodot 1000 eiro lielu kabatas naudu? “Nenoliedzami - tā ir liela iespēja ieraudzīt pasauli arī tiem, kuri citādi to neieraudzīs,” ir pārliecināta E. Segleniece. I. Avota uzsver, ka runāt par šīm tēmām nav jākaunas. Daudz lielāks kauns būtu neizmantot dzīves piespēlētās izdevības. Jo pieredze liecina, ka tas ir viens no veidiem, kā kaut ko savā dzīvē mainīt vai atrisināt kādu sasāpējušu problēmu.
Evita, kura ir bijusi klāt prakses aizstāvēšanā un dzirdējusi jauniešu atziņas, norāda uz biežāk paustajām, proti, jauna pieredze, kādu, sēžot skolas solā, nav iespējams iegūt, ieskats konkrētās valsts darba kultūrā. “Daudzi atbrauc un saka, ka viņiem tika uzticēti tādi darbi, kam, strādājot kādā Latvijas uzņēmumā, tuvumā nelaistu. Ir vienlaikus pārsteigti un iepriecināti par šādu uzticēšanos. Savukārt, pavērojot jauniešus ikdienā, redzu, ka viņi kļuvuši daudz patstāvīgāki,” iespaidos dalās skolotāja Segleniece.
Pasauli vajag iepazīt
Šis bija pirmais gads, kad praksē uz ārzemēm varēja doties arī otrā kursa audzēkņi. Viņu vidū bija arī topošais pavārs Uldis Knoks. “Uldi, tu no sākuma nemaz negribēji braukt?” raugoties uz blakus sēdošo jaunieti, pavaicā Inguna. Uzrunātais apstiprinoši pamāj un arī paskaidro, kādēļ, proti, iepriekš vēl nebija lidojis ar lidmašīnu, bet te – veseli divi pārlidojumi vienā virzienā. “Pēc tam, kad pastāstīju Uldim par šo iespēju, ļāvu apdomāties. Paiet laiciņš, bet viņš neko nesaka. Iet vienreiz pa gaiteni man garām, saka: “Skolotāj, es domāju par to, ko man teicāt.” Labi. Satieku otru reizi. “Skolotāj, es vēl domāju!” tā viņš. Beigu beigās tomēr piekrita,” atminas I. Avota.
Izrādījās, ka bailēm nav pamata. “Lidot bija interesanti, pirmajā lidmašīnā visu laiku skatījos laukā pa iluminatoru. Toties otra vēl nepaspēja pacelties, kad jau aizmigu un pamodos tikai tad, kad tā ripoja pa zemi,” ar smaidu stāsta Uldis. Viņa galamērķis bija Portugāle. Tur puisis strādāja studentu ēdnīcā. Lūgts padalīties ar atmiņām, kāda tad izvērtās šī trīs nedēļu ilgā pieredze, Uldis atklāj: “Uzskatu, ka man izdevās uzlabot gatavošanas prasmes un ātrumu, kā arī iemācījos strādāt cilvēkos. Jā, arī angļu valodas zināšanas, manuprāt, uzlaboju. Tiesa, ne visi portugāļi šo valodu saprot un var tajā sarunāties, tādēļ dažreiz nācās sazināties ar zīmju palīdzību. Pāris vārdus viņu valodā arī paguvu iemācīties.
Kas attiecas uz darbu, iemācījos jaunu recepti – vīnā ceptus kartupeļus. Vēl cepu zivis, gaļu, bet tas man nebija nekas neparasts. Iemācījos cept maizi. Pāris reižu pusdienlaikā strādāju arī ēdiena sadalē, pasniedzu salātus. Pēc tam, kad ieradās vēl citi praktikanti, brīžos, kad ēdnīcā vienlaikus ēda ļoti daudz studentu, mani aizsūtīja palīdzēt novākt netīros traukus. Tas bija jāspēj izdarīt pēc iespējas ātrāk, un man tas izdevās. Redzot, cik ātrs spēju būt, turpmāk, kad ēdnīcā valdīja vislielākā rosība, mani allaž norīkoja pie traukiem. Vietējiem ļaudīm steiga nav cieņā – viņi visu dara lēnā garā, bez uztraukuma.
Sestdienās un svētdienās devāmies ekskursijās. Man ļoti iepatikās Portugāles dabas ainavas, uzmanību piesaistīja ēkas, kas ļoti atšķiras no tām, ko redzam šeit, – viņiem tās ir izrotātas ar krāsainām flīzēm. Redzēju arī dažādus populārus apskates objektus.”
Uldim šķiet, ka Portugāles pieredze padarījusi viņu nedaudz drosmīgāku. Ne velti, vaicāts, vai gribētu vēlreiz doties praksē ārzemēs, Uldis nešauboties atbild – jā! Tikai vēl neesot izlēmis, uz kuru valsti. “Vienmēr vajag iepazīt pasauli,” viņš piemetina.
Pieņemt izaicinājumus
Ulda piemērs nebūt nav vienīgais, kas apliecina – ieguvēji ir tie, kuri uzdrīkstas. Pat ja nākas pamest savu komforta zonu, kas patiesībā notiek ļoti bieži un ir viena no atslēgām ceļā uz personīgo izaugsmi. “Dūšu viņi tur dabū, pārliecību! Reiz bija gadījums, kad puisis, kurš mācījās par automehāniķi, aizbrauca praksē uz Maltu, bet izrādījās, ka plānotajā darba vietā viņš nevar strādāt, jo trūkst valodas zināšanu. Braucu viņam palīgā, kopā domājām, ko tagad darīt. Tas beidzās ar to, ka atradām iespēju pilsētā dalīt tūristiem bukletus. Puisim, kurš svešā mēlē praktiski nerunā, ir kautrīgs pēc dabas! Pēc atgriešanās no Maltas viņš atnāca pie manis un pavaicāja, vai ir iespēja aizbraukt vēl kaut kur. Atbildēju, lai padomā, kur varētu. “Es nezinu...varbūt uz Portugāli?” viņš ieminējās. Ziniet, kad pēc laika aizbraucu jauniešus apciemot, sastapu citu cilvēku! Komunikablu, par sevi pārliecinātu. Viņš teātri spēlēja uz skatuves. Tāpēc vien tas ir tā vērts!” stāsta I. Avota. Jā, nav prakses vietas, kur viņa nebūtu bijusi, lai pārliecinātos, kādos apstākļos jaunieši strādā un dzīvo. Un ne tikai. Kopš Inguna vada projektus, jēdziens “atvaļinājums” kļuvis visai nosacīts – roka jātur uz pulsa visu laiku, kamēr vien kāds tehnikuma audzēknis ir ārzemēs.
Dažkārt prakse ārzemēs palīdz labāk apjaust, vai izvēlētā profesija ir īstā vai tomēr ne. Audzēkne, kura apguva veterinārmedicīnu, par savu izvēli šaubījās, bet praksē uz Franciju tomēr aizbrauca. Ko viņa sacīja pēc atgriešanās mājās? “Tagad es patiešām zinu, ka gribu būt veterinārārste!”
