Artis Petenko, profesionālās izglītības kompetences centra (PIKC) “Priekuļu tehnikums” Ērgļu struktūrvienības absolvents, stāsta, kā ieguvis arborista (kokkopja) profesiju Jauniešu garantijas programmā.
Atrada un ieteica tētis
"Vasarā pēc vidusskolas beigšanas biju aizbraucis pastrādāt uz Somiju lauksaimniecības jomā kādā saimniecībā. Uznāca salnas, raža aizgāja bojā, un saimniece paziņoja, ka darba nebūs un jābrauc mājās. Atgriezos Latvijā uz mācību gada sākumu. Tajā laikā mans dvīņu brālis jau bija iestājies Priekuļu tehnikumā un mācījās Ērgļos, lai kļūtu par arboristu. Šo skolu atrada un ieteica mūsu tētis, tāpēc vislielākais paldies viņam! Brālis daudz stāstīja par mācībām un ieinteresēja arī mani. Tā kā septembrī bija izsludināta papilduzņemšana un kaut kas bija jādara, lai nelaistu vējā gadu, arī es iesniedzu dokumentus. Tā mēs ar brāli sākām mācīties kopā vienā grupā.
Viss apmaksāts
Kopumā mācības man ļoti patika, jo uzzināju daudz ko jaunu, lai gan man ir vairāku gadu pieredze meža darbos. Visinteresantākie teorijas temati bija koku kopšana un bīstamo koku likvidēšana. Mācību laikā ieguvu arī motorzāģa un krūmgrieža operatora apliecību, kā arī mobilā pacēlāja vadītāja apliecību. Mums bija neliela un draudzīga grupa, arī pasniedzēji ir ļoti jauki un pretimnākoši cilvēki.
Pozitīvi, ka Jauniešu garantijā viss ir apmaksāts - mācības, kopmītne, citi mācību izdevumi. Visa gada garumā saņēmu arī stipendiju. Būtībā pašam bija jāparūpējas tikai par pārtiku.
Kāpām kokos arī salā
Praksē devāmies kopā ar brāli uz Babītes novadu, kur trīs mēnešus strādājām uzņēmumā “Labie koki”. Prakses devējs nodrošināja arī dzīvesvietu turpat pie uzņēmuma, tā kā arī par to nebija jāuztraucas. Skola apmaksāja ceļa izdevumus arī uz mājām, bija jāsagatavo tikai dokumenti un biļetes.
Protams, dabūjām kāpt kokos pat tad, kad ārā bija sals (starp citu, arboristi var kāpt kokos, ja gaisa temperatūra nepārsniedz - 6°), un tad gan man galvā raisījās visādas domas - priekš kam tā jāmokās? Taču pusceļš jau bija noiets, teorija nokārtota, vēl tikai kvalifikācijas eksāmens priekšā, tāpēc saņēmos un turpināju."
Kādam ir jābūt cilvēkam, lai varētu strādāt par arboristu? Psiholoģiski un fiziski izturīgam, jo uzkāpt kokā nav nemaz tik vienkārši, savukārt bailes no augstuma var pārvarēt. Kopā ar mums praksē bija kolēģi, kuriem bija bail, bet viņi tika tam pāri.
Starp citu, psiholoģiskā noturība ir nepieciešama arī sadzīviskos brīžos, kad interesi par mūsu darbu izrāda garāmgājēji, kuri ne vienmēr saprot, kas notiek un uzdod daudz jautājumu, īpaši vecāka gada gājuma cilvēki, kuri mēdz izprašņāt, ko mēs kokos darām, vai mums vispār ir atļauja un no kāda uzņēmuma esam. Pie tā jau esmu pieradis."
Piepildās sapnis par darbu profesijā
Pēc mācību pabeigšanas Artis kopā ar brāli domāja par to, kā šīs zināšanas likt lietā. Bijām plānojuši piedāvāt savus pakalpojumus novada pašvaldībai, kuras teritorijā ir daudz kultūrvēsturisku parku un koku, kuriem nepieciešama aprūpe. Jāņem vērā, ka arborista ekipējums ir ļoti dārgs, tāpēc tas jāsagādā pirmais. Arta motivācija strādāt šajā profesijā bija tik liela, ka viņš 2016. gada otrajā pusē uz pusgadu atteicās no šīs profesijas un strādāja gaļas pārstrādes uzņēmumā, lai uzkrātu līdzekļus un nopelnītu naudu arborista ekipējumam.
"Bija smagi, bet spītīgi turpināju, jo bija mērķis, kurš tajā brīdī pat šķita neparedzams un riskants solis turpmākai nākotnei. Pienāca ziema. Februārī vēl domas grozījās, vai tiešām man to vajag? Mēneša pēdējā nedēļā pieņēmu jau tik sen gaidīto lēmumu un no ārzemēm pasūtīju arborista ekipējumu. Kad pēc nedēļas zvanīja kurjers un piegādāja darba instrumentus, bija tik lieliskas sajūtas! Beigās viss izvērtās vēl citādāk. Pēc stundas zvanīja bijušais klasesbiedrs un piedāvāja darbu tieši arborista profesijā uzņēmumā Jelgavā. Nekavējoties uzrakstīju atlūgumu esošajā darbā un devos uz Jelgavu. Risks attaisnojās."
2018. gada vidū Artis turpina darbu savā profesijā, piedāvājot arborista pakalpojumus individuāli.
Informācija atjaunota 2018. gada 4. jūlijā