Aleks Knoks ir filozofijas pēcdoktorants, kas šogad ir ieguvis Šveices valdības izcilības stipendiju un strādā pie sava pētniecības projekta Cīrihes universitātē. Par Šveices valsts stipendiju Aleks uzzināja no kāda latviešu drauga, kurš jau sen dzīvo Šveicē, ir ieguvis doktora grādu Ženēvas universitātē un strādā Cīrihes universitātē. Šobrīd viņi jau ir kolēģi un strādā vienā pētniecības grupā.
Aleks Knoks: “Tuvojoties doktorantūras studiju noslēgumam, sāku apdomāt dažādas iespējas, kas man ļautu turpināt sekot maniem pētnieciskajiem un profesionālajiem mērķiem filozofijas jomā. Par Šveices valdības izcilības stipendiju uzzināju no drauga, kas arī darbojas filozofijas jomā un jau daudzus gadus dzīvo Šveicē. Šī stipendija man likās īpaši pievilcīga divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā tiek piešķirta individuālu projektu izstrādei, kas nozīmē, ka es pats varētu noteikt savus pētniecības mērķus un izvēlēties pētniecības metodes. Otrkārt, es zināju, ka vienā no Šveices augstskolām, proti, Cīrihes universitātē, ir spēcīga darba grupa tieši manā pētniecības jomā. Sazinājos ar šīs grupas vadītāju profesori A. Mejlan, apciemoju darba grupu 2019. oktobrī, iesniedzu projektu novembrī, un 2020. gada aprīlī uzzināju, ka tas ir finansēts.
Ierodoties Cīrihē septembrī, pirmā lieta, kas mani pārsteidza, bija tas, ka teju vai katrs cilvēks uz ielas ir ārkārtīgi labi ģērbies. Ir gan iespējams, ka šis iespaids ir saistīts ar milzīgo kontrastu starp Cīrihi un Berlīni, kur biju pavadījis iepriekšējos divus gadus, kur, šķiet, apģērbam vispār netiek piešķirta nekāda vērtība. Otra lieta, kas mani pārsteidza, bija tas, ka ar standarta vācu valodas zināšanām ir daudz par maz, lai saprastu Šveices vācu dialektu (vai precīzāk - valodu), un ka daudzi Cīrihes iedzīvotāji nelabprāt runā standarta vācu valodā. Arī attieksme pret naudu Šveicē ir īpaša. Lūk, viens piemērs: istabu, kurā šobrīd dzīvoju, es atradu tiešsaistē, vēl pirms es ierados Cīrihē, un dzīvokļa saimnieks bija manāmi pārsteigts par to, ka es vilcinājos pārsūtīt pirmā mēneša maksu un drošības naudu, nesaticis viņu personīgi. Jo kas gan ir 1500+ eiro?
Atmosfēru Cīrihes universitātē filozofijas nodaļā es raksturotu kā stimulējošu un ārkārtīgi labvēlīgu pētniecībai. Pirmkārt, man ir daudz brīvības: neskatoties uz to, ka stipendija man ir piešķirta noteikta projekta izstrādei, profesore Mejlan uzskata, ka būtiski ir nevis tas, vai es sekoju sākotnējam projekta plānam, bet gan tas, kādi ir projekta rezultāti. Otrkārt, par spīti pandēmijai, nodaļā tiek organizēti daudzi pētniecībai veltīti pasākumi tiešsaistē: līdzās katra profesora iknedēļas semināram, regulāri tiek organizētas vieslekcijas, kā arī uz konkrētu pētniecības grupu dalībniekiem orientētas meistarklases. Šķiet, ka būtiskākā atšķirība starp Cīrihes universitātes filozofijas nodaļu un filozofijas nodaļu Latvijas Universitātē, kur nu jau pasen ieguvu bakalaura un maģistra grādus, ir tas, ka Cīrihes nodaļa ir daudz vairāk iesaistīta pasaules zinātniskajā apritē. Proti, šeit galvenais uzsvars tiek likts uz jautājumiem, kam tiek pievērsta lielākā uzmanība arī citur pasaulē, kamēr, studējot Latvijas Universitātē, mēs tomēr bieži pievērsāmies margināliem jautājumiem.
Vēl kāda Cīrihes filozofijas nodaļu raksturojoša īpašība ir tās daudzvalodība. Šeit regulāri tiek runāts angļu, vācu, franču, kā arī latviešu valodā. Vācu un franču valodās runājošie, protams, savā starpā labprātāk sarunājas vienā no šīm valodām, bet, tiklīdz viņiem pievienojas kāds, kas doto valodu nezina, visi sāk runāt angliski. Zīmīgi, ka arī latviešu valoda nodaļā tiek lietota regulāri. Kopš šī gada februāra iepriekš pieminētais draugs ir piesaistīts Cīrihes filozofijas nodaļai, kas nozīmē, ka mēs šobrīd esam kolēģi un, ka Cīrihes universitāte var lepoties ar lielāko latviešu valodā runājošu filozofu grupu ārpus Latvijas.
Lai gan Šveicē esmu ieradies salīdzinoši nesen, vienu svarīgu atziņu, atrodoties šeit, jau esmu guvis: ir iespējams strādāt, sadarboties, organizēt seminārus arī visai sarežģītos apstākļos. Katrā ziņā, globāla pandēmija noteikti nav pietiekošs iemesls, lai apstātos un nolaistu rokas. Tos, kas vēl tikai apdomā iespēju pieteikties ārvalstu valdību stipendijām, es ieteiktu apsvērt divas lietas. Pirmkārt, ir lielisks veids, kā izvairīties no visām neveiksmēm, proti, nekad nekam nepieteikties. Otrkārt, lai arī mēs parasti lasām tikai par “veiksminieku” veiksmes stāstiem, tas nebūt nenozīmē, ka “veiksminiekiem” parasti veicas, nemaz nerunājot par to, ka viņiem veicas vienmēr. Visi veiksminieki, ko pazīstu es, teiktu, ka neveiksmes ir veiksmes stāstu neatņemama sastāvdaļa. Un ja man būtu jādod viens konkrēts padoms manam pagātnes es, es viņam ieteiktu biežāk lūgt palīdzību citiem (kolēģiem, draugiem, darba vadītājiem), gatavojot visādu veidu pieteikumus. Ir tiešām pārsteidzoši, cik citu ieteikumi var būt noderīgi, sākot ar norādēm uz vietām pieteikumā, ko neesi formulējis pietiekoši precīzi, beidzot ar būtiskiem aspektiem, ko tev pat nav ienācis prātā pieminēt.”